Par atgriešanos un grēksūdzi
Cilvēkam ir vajadzīga atbrīvošana no mūžīgā soda un dvēseles glābšana, jo alga par grēku ir nāve
(Rm 6:23). Dievs savu svēto gribu ir izteicis baušļos, norādījumos, pavēlēs. Kurš tos izpilda, tas dzīvos (Lk 10:25-28). Taču visus Dieva likumus nav spējis izpildīt neviens cilvēks (Rm 3:23, 5:12). Par to liecina nemierīgā sirdsapziņa, kas sajūt grēku, jo sevišķi tad, kad pārdomājam baušļus un citus Svēto Rakstu norādījumus. Ja to nemanām, tas nozīmē nevis to, ka mēs būtu bez vainas, bet gan to, ka sirdsapziņa ir notrulināta (1Jņ 1:8).
Dievs nevienu nevēlas atstāt bailēs un sirdsapziņas mokās. Apustulis Jānis raksta: ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticams un taisns un mums piedod grēkus, un šķīsti mūs no visas netaisnības.
(1Jņ 1:9) Pāvils turpina: Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā.
(Rm 6:23) Piedošanas dāvanu mums ir sagādājis Kungs Jēzus Kristus. Viņš ir uzņēmies sodu par visu cilvēku grēkiem un izpircis mūsu vainu ar savu nāvi pie krusta. Tādēļ Viņam ir vara piedot grēkus, un Viņš tos piedod bez mūsu nopelna, tikai savas tīrās žēlastības dēļ – ikvienam, kas uz Viņu tic un tiek kristīts (Mk 16:16; Jņ 3:14-17).
Lai grēku piedošana cilvēkus varētu sasniegt, Kristus savu varu atraisīt no grēkiem uzticēja Baznīcai: Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.
(Jņ 20:22) Baznīcas dotajā absolūcijā grēkus piedod nevis cilvēks, bet pats Kristus, jo, kad garīdznieks pasniedz Kristus vārdu un sakramentus, tad viņš aizvieto Kristu un stāv Viņa vietā
(Apoloģija VII, 28). Tas ir pamatots Kunga Jēzus vārdos: Kas jūs klausa, tas klausa mani.
(Lk 10:16)
Lai cilvēkiem būtu iespēja atzīties grēkos un saņemt piedošanu, Baznīcā ir iedibināta grēksūdze. Grēksūdzei iepriekš gatavojas, izmeklējot sirdsapziņu. Grēka atziņu veicina paradums būt modram un arvien izvērtēt savu dzīvi. Jāņem gan vērā, ka neviens nespēj atcerēties visus grēkus un daudzus pat neapzinās. Grēki, kurus apzināmies, ir jāizsūdz ticībā, ar nožēlu un vēlēšanos laboties. Lai nebaidītos tajos ielūkoties bez aizbildināšanās un taisnošanās, ir vajadzīga paļāvīga uzticēšanās Dieva beznosacījuma mīlestībai un Viņa gribai piedot. Tādēļ ir labi ikdienā meklēt Dieva mīlestības izpausmes gan Rakstos, gan radībā, gan pašu dzīves notikumos, bet visvairāk Kristus darbā mūsu labad (Rm 5:8).
Pamodināt nožēlu palīdz Dieva Vārda lasīšana. To var pavadīt lūgšana, lai Dievs dod ieraudzīt grēku dziļumu un smagumu. Jūtot sirds cietību un sausumu, lūgšanu var atbalstīt ar gavēni. Tomēr mums nav jāmeklē vainas izjūta. Sevis šaustīšana – kā es tā varēju
utml. – vērš domas uz sevi un savām spējām, tātad prom no Dieva.
Žēlastība, ko izlūgties, ir sirsnīgas bēdas par grēku atnesto ļaunumu un par Dievam nodarīto apvainojumu.
Grēkus var izsūdzēt draudzes kopīgajā grēksūdzē vai arī individuāli pie bikts.
Arī uz kopīgo grēksūdzi jāsagatavojas, taču tās laikā atsevišķie grēki netiek nosaukti. Draudze vienojas kopīgā grēksūdzes lūgšanā un saņem grēku piedošanu. Bikts notiek personiskas sarunas veidā, kad sūdzētājs izstāsta biktstēvam grēkus, taču bez nevajadzīgas iedziļināšanās detaļās, lai neapgrūtinātu viņa sirdsapziņu. Biktstēvs var dot ieteikumus un padomus, bet svarīgākais ir tas, ka viņš lieto Kristus doto atslēgu varu atraisīt vai saistīt (Mr 16:19).
Tas nozīmē, ka īpašos gadījumos, kad grēki tiek sūdzēti bez nožēlas vai bez nodoma laboties, biktstēvs var arī nedot absolūciju, bet mudināt vispirms mainīt attieksmi. Tomēr piedošanas īstums ir atkarīgs nevis no mūsu nožēlas sajūtam, bet no Dieva karstās vēlēšanās piedot, kuras dēļ Kristus devās krusta nāvē. Absolūcija ir jāsaņem paļāvīgā ticībā, ka izsūdzētos grēkus Kristus ir izpircis un ka tie patiešām ir piedoti. Par reiz izsūdzētajiem grēkiem sevi vairs nav jāšausta, jo tā tiktu izpausta neticība saņemtajai absolūcijai.
Kaut gan attaisnoti tiekam nevis darbu, bet ticības dēļ, Kristus dāvātajai piedošanai ir jānes labi augļi mūsu dzīvē (Mt 3:8). Ja attaisnošanai neseko svēttapšana, tad atgriešanās ir bijusi neīsta un liekulīga. Labi darbi kā ārējā zīme notikušajai attaisnošanai iedrošina ticēt gan pašus, gan apkārtējos. Ceļu svētdzivei norāda Mārtiņš Luters, katra baušļa skaidrojumu sākot ar vārdiem: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka...
Pazīstot savas rīcības grēcīgos veidus, mēs varam lietot gribasspēku, lai kādā mērā tiem pretotos, tomēr svarīgākais svēttapšanas līdzeklis ir pieaugšana bijībā un mīlestībā uz Dievu. Tad grēcīgās kaislības arvien vairāk zaudēs varu pār mums, tikums kļūs vieglāks un Gara augļi redzamāki. Mīlestība uz Dievu mudina uz žēlsirdības darbiem tuvāko labad. Pateicība par piedošanu mudina piedot citiem.
Šādas izmaiņas cilvēkā spēj veikt tikai Svētais Gars, ko esam saņēmuši Kristībā un ko Dievs aizvien no jauna pasniedz žēlastības līdzekļos – Vārdā un sakramentos. Svēttapšanas pūles un disciplīnas pirmām kārtām ir vērstas uz to, lai atvērtos Svētajam Garam un noņemtu šķēršļus Viņa darbam. Tās ir piedalīšanās dievkalpojumos, sakramentu lietošana, regulāra Rakstu lasīšana, studēšana un apcere, garīgas sarunas ar citiem ticīgajiem, personiskā lūgšanu dzīve un daudzas citas garīgās disciplīnas.
Sagatavots no LELB materiāliem.
Birkas: Grēksūdze, Atgriešanos