Lai šī vietne pienācīgi darbotos, mēs jūsu ierīcē izvietojam sīkdatnes (cookies). Lietojot šo vietni, jūs piekrītat sīkfailu izmantošanai.

Mācītāja Teodora Zīraka atmiņas

Autors: Māc. Teodors Zīraks.

Mana ienākšana Vecmilgrāvī saistās ar Universitātes beigšanu. Es universitātes Teoloģijas fakultāti beidzu 1932. gada rudenī un 1933. gada 12. februārī Rīgas Doma baznīcā tiku ordinēts mācītāja amatā. Pēc ordinācijas tiku iekļauts Rīgas apriņķa prāvesta iecirknī, kura vadītājs bija prāvests V. Roznieks. Prāvests V. Roznieks man ļoti daudz kā jaunam mācītājam palīdzēja - es braucu viņam līdzi uz vairākiem dievkalpojumiem, sprediķoju, vadīju liturģiju un tā drīz vien iedzīvojos visos noteikumos, kurus izvirza mācītāja dzīve. Tad man bija saruna ar prāvestu par kādu noteiktu darba vietu un viņš minēja Daugavgrīvas Balto baznīcu un Bolderājas draudzi, kuras mācītājs M. Bankins jau bija gados un viņam bija grūti veikt visu draudzes darbu.

Kad es iepazinos ar mācītāja M. Bankinu un viņa darbu, tad man vairākkārt bija jābrauc pie viņa, jāsaved viņa grāmatas kārtībā, jāvada dievkalpojumi un jādara visi darbi, kas saistījās ar mācītāja pienākumiem. Mācītājs Bankins vairākkārt, tāpat kā prāvests V. Rozniks man jautāja, vai es būtu ar mieru kandidēt Daugavgrīvas Baltajā baznīcā un Bolderājas baznīcās, ja šīs draudzes būtu brīvas. Man bija grūti atteikt, jo es biju saistīts visā savā studiju laikā pie skolas darba un man mīļš bija darbs Rīgas pilsētas 2.īpatn. pamatskolā pie grūti audzināmiem bērniem un tāpat vēlāk Rīgas pils. V.Olava komercskolā. Bet, kad es iepazinos ar Daugavgrīvas Baltās baznīcas saimi, tāpat arī Vecmilgrāvja iedzīvotājiem, uzņēmu kontaktus arī ar "Ziemeļblāzmu", tad es iepazinos ar daudziem ļoti patīkamiem cilvēkiem un arī labprāt apmeklēju "Ziemeļblāzmas" sarīkojumus un kādreiz tiku pat aicināts noturēt svētbrīžus.

Kad pienāca izšķiršanās laiks vēlēt mācītāju, jo mācītājs Bankins atstāja mācītājmāju un pārgāja dzīvot Mežaparkā, tad mācītāja amatu pildot, es aicināju vairākus studentus, starp tiem arī studentu Pēteri Nesauli sprediķot un turēt dievkalpojumus, jo es biju dzirdējis, ka draudzē ir diezgan daudz cilvēku, kas vēlētos, lai notiktu brīnums, ka draudze pati būtu izaudzinājusi sev mācītāju un pēc atpūtā aizgājušā mācītāja nāktu pašu audzināts draudzes dēls mācītāja amatā. Bet dzīve gāja tālāk, un baznīcas augstākā vadība vēlējās, lai ātrāk tiktu aizpildīta vakantā mācītāja vieta. Prāvests un tāpat aizejošais mācītājs aicināja arī mani uzstādīt savu kandidatūru. To pašu darīja arī vairāki draudzes locekļi, un galu galā, kad es biju pieradis jau pie draudzes darba un atradis lielu sirsnību pretim, es arī piekritu kandidēšanai, ja mani ievēl vienbalsīgi. Es arī minēju, ja jūs gribiet jūs varat aicināt arī citus kandidātus uz tā sauktiem "proves" sprediķiem, bet tādu es neteikšu, jo jūs mani esat dzirdējuši ļoti, ļoti daudz.

Tad arī pienāca diena, kad mani ievēlēja kā Daugavgrīvas Baltās baznīcas, tā arī Bolderājas draudzē un drīz vien pēc tam es tiku ievests amatā un sākās skaists un patīkams darbs. Es sajutu drīz vien, ka tas ir varenā Dieva aicinājums un ticēju, ka Dievs man palīdzēs, lai darbs labi veiktos. Darbs draudzē ritēja skaisti un jauki - es patiešām biju ļoti apmierināts. Bet tad mēs dzirdējām aizvien vairāk valodas par "sarkanās miglas" uzplūšanu no Austrumiem. Pienāca 1940.gads. Es ar sievu bijām aizbraukuši Rīgā un bijām pašreiz pie pasta un prefektūras , kad parādījās krievu tanki un smagās mašīnas, pārpildīti ar bruņotiem karavīriem. Mēs vērojām to visu un vērojām arī un kas bija un kādi bija šo bruņoto spēku apsveicēji. Mēs izjutām bezgaldziļas sāpes, jo redzējām gandrīz vai Latvijas bojāeju.

Kad atgriezāmies atpakaļ uz savu dzīvesvietu, mācītajmāju, mēs bijām bezgala skumji, jo domājām, ka vesels dzīves stils mums vairs nevarēs būt. Pagāja dažas nedēļas, mēs neko nemanījām vēl, ka būtu kādi traucējumi vai grozījumi. Tad pie mums ieradās pārstāvji un sacīja un paziņoja : "Jums tūlīt ir jāatstāj mācītājmāja. Mums ir vajadzīga šī māja, jums ir tā jāatstāj." Es sacīju : "Jā, bet tas taču ir mūsu Milgrāvja tautas īpašums Viņi to izremontējuši un nodevuši mūsu rīcībā. Kā jūs varat atņemt māju, kas pieder tautai?" Viņi neatbildēja, bet teica: "Jums visdrīzākā laikā māja jāatstāj." Tad mēs nezinājām ko darīt. Mēs sākām meklēt dzīvokli, bet Vecmilgrāvī dzīvokli atrast nebija iespējams. Tad mēs aizbraucām Jaunmīlgrāvī un mums par lielu prieku izdevās atrast kādu māju Jaunmīlgrāvja un Mežparka stūrī, kur saimniece dzīvoja Rīgā, un kad mēs viņu sameklējām, viņa mums to māju izīrēja. Tā mēs drīz vien izvācāmies no mācītājmājas un pārgājām dzīvot uz Jaunmīlgrāvi. tad es ierados Jaunmīlgrāvja milicijā, lai pierakstītu mūs jaunajā dzīves vietā. Kad es iegāju tur , milicijas ierēdnis sacīja: "Jūs nevarat pierakstīties no laukiem pilsētā. Jūs dzīvojat uz laukiem, un es jūs nevaru pierakstīt pilsētā." - "Es dzīvoju tikpat kā pilsētā - uz Mangaļu pagasta un Rīgas pilsētas robežas, un mans darbs viss ir saistīts ar pilsētu." Tad par lielu brīnumu, milicijas ierēdnis kļuva labvēlīgs un mūs pierakstīja jaunajā dzīves vietā. Tā mēs pārnācām un apmetāmies jaunajā dzīves vietā, un darbs draudzē turpinājās. Tad, kad bija pagājušas dažas nedēļas, man bija pieteiktas kādas laulības Bolderājā, zvanīja telefons un runātājs sacīja: "Ja jūs interesē Jūsu tālākais darbs, tad es aicinu jūs uz laulībām neierasties." Kad es jautāju , kas runā, atbilde bija : "Komunistu partijas pirmais rajons." Un trubiņa tika nolikta.

Es zvanīju mūsu arhibīskapam T. Grīnbergam un jautāju, ko viņš var man sacīt, vai patiešām es nevaru atbraukt uz laulībām. Arhhibīskaps atbildēja , ka viņam nekas nav zināms par jauniem noteikumiem, kādi būtu izdoti, man pašam ir jāizšķiras ko darīt. Dabīgi, ka izšķīros un aizbraucu uz laulībām un salaulāju jauno pāri. Tur bija arī pāris krievu ieradušies, bet neviens man nekādu iebildumu necēla. Un, ja es jautāju, vai patiešām Padomju Savienībā nav mācītājam tiesību laulāt jaunos pārus, tad viņi atbildēja: "Tādu noteikumu nav. Ir tiesības laulāt tos, kas grib, un nelaulāt tos, kas negrib." Tā darbs draudzē turpinājās, un mēs visi sajutām, ko nozīmē jaunie apstākļi, kādi Latvijā atnākuši. Bija atnācis 1941. gada 14.jūnijs, kas ir mūsu kāzu diena, mēs varējām atzīmēt desmit gadus un mēs bijām aicinājuši pie sevis ciemiņus no Rīgas. Zvanīja pie durvīm un mums bija atsūtīta ļoti skaista rožu buķete. Pēc tam zvanīja telefons, zvanīja mana sievas māte un sacīja: "Anniņu šonakt apcietināja un viņas vairs nav. Viņa sūtīja Jums ziedus un vēl nezināja, ka pienāks šāda drūma diena." Tad iesākās ļoti skumjš laikmets un mēs izjutām, ka dzīve vairs neiet vecās sliedēs.

Kad vācieši ienāca, mēs bijām Rīgā un redzējām, ka pie Brīvības pieminekļa vācu karavīri tika apsveikti ar ziediem. Mēs viņus uzskatījām par atbrīvotājiem. Kādi viņi būs, to mēs īsti nezinājām, bet draudzes darbs, vāciešiem ienākot, ritēja normāli. Es dabūju tūdaļ aicinājumu atgriezties no īrētā dzīvokļa mācītājmājā, jo, ja mēs neatgriezīšoties tūdaļ, tur ievietošot vācu karavīrus. Mēs to arī darījām un atgriezāmies savā vecajā dzīves vietā - Baltās baznīcas mācītājmājā. Dzīve ritēja normāli, bet nemiers bija visu mūsu sirdīs.

Tad, kā jau jūs zināt, daudzi gatavojās atstāt dzimteni - lielum lielā daļa vācieši, bet vāciešiem līdzi atstāt dzimteni grasījās daudzi jo daudzi latvieši. Mēs domājām, ko mums darīt. Daudzi gatavojās un kā teicu, aizbrauca. Mēs izšķīrāmies, ka arī mums ir jāatstāj dzimtene, jo bijām jau no ģimenes locekļiem daudzus zaudējuši. Tad sagatavojām visus dokumentus - manai sievai un mūsu bērniem- desmit un sešu gadu vecumā. Tad pienāca diena, kad viņus aizvedām Daugavmalā uz kuģi, kas gaidīja ar daudziem jo daudziem cilvēkiem, kas gribēja dzimteni atstāt. Mēs atvadījāmies ar dziļām skumjām un sāpēm. Vai kādreiz redzēsimies un kur redzēsimies?

Tanī laikā vēl mācītājiem (vīriešiem) nebija atļauts izceļot. Tātad es paliku vēl dzimtenē, bet mana sieva ar bērniem aizbrauca. Es paliku vēl dažas nedēļas, līdz ko sāka arī mācītājiem dot atļaujas izceļošanai. Pirms izceļošanas man bija dievkalpojums Bolderājas baznīcā. Dievkalpojumu noslēdzot, es draudzei sacīju : "Jūs esat dzirdējuši, ka arī mācītājiem tagad ir dota iespēja izceļot no kara apdraudētiem apgabaliem. Ko es darīšu, es jums nevaru atbildēt Jūs ziniet, ka mana sieva ar bērniem ir aizbraukuši Ko es darīšu, nezinu, bet, ja es izšķirtos aizbraukt, atstāt Latviju un atstāt savas draudzes, mans lūgums pie Jums ir - netiesājiet, bet es zinu, ka netiesāt ir grūti, tad mans otrs lūgums - nenotiesājiet, jo, ja Jūs tiesāsiet vai notiesāsiet, ja Dievs dos man iespēju atgriezties Latvijā, un es būšu izdarījis kļūdu, atstādams savu ganāmpulku, tad es pats no kanceles Jums sacīšu - es vairs nevaru būt Jūsu mācītājs, jo es neesmu rīkojies kā tas būtu attaisnojams un kā tas būtu kristīgi." Pēc dievkalpojuma gandrīz vai visa draudze sapulcējās ap mani un lūdza : "Jums ir jābrauc, jums ir jābrauc, Jūs vienmēr esat bijis ļoti atklāts savā valodā un mēs zinām, ka tā kā tā Jūs pie mums neatstās." Tad dievkalpojumu nobeidzot gandrīz jau bija vai atvadīšanās. Bet arī Baltajā baznīcā, kad sanākusi bija grupa draudzes locekļu, es teicu gandrīz tos pašus vārdus un arī tur es saņēmu atbildi - Jums ir jāaizbrauc, jūs palikt nevariet.

Tas bija 1944.gda septembris. Tad arī mani sievas vecāki bija nokārtojuši savas izceļošanas atļaujas, un kādā dienā mēs sēdāmies vilcienā un braucām cauri Latvijai uz Vācijas robežu. Vai mums izdosies tas viss kā mēs bijām domājuši, mēs nezinājām, jo visur skanēja trokšņu signāli, bet, paldies Dievam, mēs sasniedzām Vācijas robežu un bez grūtībām to šķērsojām.

Vācijā mēs devāmies uz Reihenbergu, bet mana sieva ar bērniem bija devusies uz kādu citu pilsētu - Freiburgu. Nonākot Reihenbergā sastapām ļoti daudz latviešu. Mēs bijām vairāki mācītāji un mēs tūdaļ izkārtojām arī latviešu dievkalpojumus. Tad pienāca tāds neticams brīdis - 18. novembris un mums izdevās noorganizēt latviešu dievkalpojumu klusā vakara stundā, aptumšotā Reihenes pilsētā lielā katedrālē pilsētas centrā, kas arī bija aptumšota. Baznīca bija pilna ar latviešu dievlūdzējiem, un mēs bijām trīs latviešu mācītāji, viņu vidū arī mūsu tagadējais arhibīskaps Arnolds Lūsis. Kad dievkalpojums noslēdzās un mēs baznīcu atstājām, mēs redzējām daudz vācu karavīru, kuri arī bija ienākuši baznīcā un, dzirdēdami dziesmas svešā valodā, jautāja, kas šeit notiek. Mūsu dāmas pie durvīm jau bija informējušas, ka latvieši aizlūdz par savu dzimteni. Tā dievkalpojums noslēdzās un arī aptumšotā pilsētā mums nekas nebija draudējis.

Tālāk mēs drīz vien izkārtojām mūsu došanos uz Memingemu, Vācijas dienvidos, kur bija mans draugs mācītājs J.A.Mekšs. Atradām tur arī kādā nelielā mājā dzīvokli un apmetāmies tur. Drīz vien sāka dibināt latviešu nometnes (DP -nometnes). Tām izveidojoties, nometnes vadība man kā mācītājam ierādīja jauku dzīvoklīti, kur es varēju pieņemt arī draudzes locekļus, izdarīt tā sauktos pamatdarbus - kristības vai pat arī laulības. Nometnē mēs dzīvojām labi, nekas mums netrūka. Mana sieva iesaistījās darbā. Gadi ritēja neziņā ko darīt, jo bijām kādreiz domājuši, ka varēsim atgriezties dzimtenē. Vācijā mēs palikām līdz 1950. gadam. Tad domājām, kur izceļot. Izšķīrāmies par izceļošanu uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas notika maija mēnesī. Mums bija galvojums gan ne no pasaules luterāņu federācijas , bet no "Church Word Service". Tāpēc, ka tad , kad mēs ņēmām galvojumu, tie visi jau bija izsīkuši, un mums bija galvotājs kāds presbiterāņu mācītājs no Albionas, Ņujorkas štatā.

1975. gadā es uz Latviju braucu pirmkārt, lai apmeklētu savu vecāku kapus, kas ir Ķempju kapsētā, Ķempju pagastā. Kad es Intūristā prasīju atļauju kapu apmeklēšanai, mani noraidīja un ieteica atnākt pēc pāris dienām.. Tad es ierados Intūristā, viņi man paziņoja, ka mans lūgums noraidīts. Kad es prasīju kāpēc, viņi man atbildi nevarēja dot. Es sacīju: "Es neprasīju atļauju apmeklēt dzīvus cilvēkus, bet apmeklēt mirušos." Viņu atbilde izpalika. Tad es apmeklēju tālaika luterisko arhibīskapu J. Matuli un ar viņu runāju un sacīju: "Arhibīskap, vai es varu ar Tevi atklāti runāt.?" - "Visu to, ko es Tev sacīšu, Tu paturēsi pie sevis un ko Tu man sacīsi, to es paturēšu pie sevis." Tad arhibīskaps arī man daudz ko pastāstīja, un vēlāk viņš izkārtoja manu vecāku kapu apmeklējumu. Viņš visu to izkārtoja, dabūdams automašīnu un braucēju un kapos viņš noturēja jauku svētbrīdi, pēc tam iegriezāmies atpakaļbraucot "Sēnītē" un vēl daudz ko arī pārrunājām. Tad, kad es sacīju, es neesmu braucis, lai piedalītos kādā dievkalpojumā, tad viņš man atbildēja: "Tev katrā ziņā ir dievkalpojumā jāpiedalās, jo Tu esi ilgu laiku bijis projām no savām draudzēm un, ja Tu esi Latvijā, Tev nav jāprasa nekādas atļaujas. Tu vari piedalīties un Tavas draudzes locekļi būs priecīgi, ka Tu būsi ar viņiem.

Tad arī es ierados svētdien Bolderājas draudzē un noturēju tur kopā ar vietējo mācītāju dievkalpojumu. Draudzes locekļi mani sagaidīja ar ziedu klēpjiem pie baznīcas durvīm, un baznīca bija bagātīgi greznota ar ziediem. Visi bija ļoti priecīgi un apmierināti, neviens neviena vārda neteica man, ko varētu pārmest, ka es esmu atstājis savu draudzi. Pēc tam mēs pakavējāmies vēl kopējās pārrunās un pēc tam šķīrāmies, lai satiktos vēl kādā dievkalpojumā, ko es noturēju Marka baznīcā. Tad vēlāk, kādā darbdienas pievakarē satikos Daugavgrīvas Baltajā baznīcā ar grupu draudzes locekļu, kuri arī visi mani sirsnīgi sagaidīja un novēlēja man visu labāko. Es arī paskatījos - baznīcas sānos stāvēja kritušo varoņu piemiņas zīme, kas bija apklāta gan ar kādu segu, lai to apslēptu, bet vismaz, paldies Dievam, viņa nebija noņemta. Tad noturējām altārtelpā klusu svētbrīdi un šķīrāmies cerībā atkal kādreiz tikties. Pēc tam es atgriezos atpakaļ Amerikā, galvenokārt apmierināts, tamdēļ, ka varēju apmeklēt manu vecāku kapus un biju arhibīskapam bezgala pateicīgs.

Birkas: Vēsture, Mācītāji

Drukāt