Kādēļ nenovērtējam Dieva piedošanu?
Daudziem kristiešiem mūsdienās diemžēl ir maz sakara ar ticību. Protams, šis ir plašs temats, bet ļoti daudzi vairs nepiedalās Baznīca sakramentālajā dzīvē. Viņi ir vienaldzīgi pret Baznīcas glābjošo spēku un pret vajadzību pēc regulāras grēku nožēlas un Svētā Vakarēdiena saņemšanu. Ņemot vērā, ka šie ir pestīšanas pamatlīdzekļi, tā ir gandrīz pilnīga Baznīcas sagrāve. Maz ir tādu, kas izmanto Dieva žēlastību caur sakramentiem.
Kā tas varēja notikt? Kā mēs esam pie tā nonākuši, ka cilvēki ir tik vienaldzīgi pret to, kur viņi pavadīs mūžību? Būsim atklāti – tas ir tas, par ko šeit ir runa. Mūsu Kungs nenodibināja Baznīcu un neiedvesa tai Savu dievišķo spēku, lai dvēseles pret to varētu būt vienaldzīgas. Viņš teica ļoti kategoriski, Ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī
(Jņ 6:53). Šie vārdi pasaka kaut ko ļoti skaidri.
Svētais Pāvils mums saka, lai nesaņemam miesu un asinis necienīgi, jo tādējādi mēs ēdam un dzeram sev par sodību (1 Kor 11:27-29). Arī šiem vārdiem ir dziļa jēga. Abi norādījumi pasvītro vajadzību pēc grēksūdzes un Svētā Vakarēdiena – vajadzību, ne tikai vēlmi vai tamlīdzīgu lietu jaukumu. Patiesībā šis ir tas, kas ir Labās Vēsts pašā sirdī.
Šo māca tikai viena reliģija uz pasaules. Tad kādēļ tik maz tās locekļu tam tic un kam tas rūp? Tam ir viens vienkāršs iemesls: ir atmesta sludināšana par grēka nopietnību, tā sekām un velnu.
Iemesls, kāpēc pestīšanas pamata līdzekļi tiek uztverti tik vieglprātīgi, ir tādēļ, ka tas, ko tie ārstē, tiek uztverts vieglprātīgi. Sakramenti ir zāles pret grēku, un tas ir jāpasaka ļoti skaidri – Dievs ienīst grēku. Viņš gribētu visus izglābt. Viņš mīl grēcinieku, bet necieš grēku.
Kamēr kristieši turpinās tikt baroti ar garīgu putriņu, tā vietā, lai runātu par grēka neģēlību un neglītumu, tikmēr nebūs iespējams aptvert sakramentu doto svētlaimi. Daudzi kristieši domā, ka visi, kas nomirst, dodas uz debesīm, tāpēc arī nav nekādas vajadzības pārbaudīt sevi un savu garīgo stāvokli, jo viņiem ir mācīts (vai viņi to ir no pirksta izzīduši
), ka grēks nav nekas liels. Tas nav pareizi.
Kā lai vidusmēra kristietis, kas ir vienaldzīgs pret Baznīcu, Dievu un grēku, kurš gaida, ka nomirstot taisnā ceļā dosies uz debesīm, kādreiz lai pa īstam saprot visskaistākos ticības aspektus: Dieva žēlastību, Viņa rīcību Golgātā, Viņa reālo klātbūtni Euhatistijā (Sv. Vakarēdienā)? Atbilde: viņš to nevar.
Tādēļ mēģinājums iedzīvināt mirušu ticību tik daudzos kristiešos, apelējot pie viņu emocijām, ir nolemts neveiksmei pat neuzsākts. Pārāk maz ir to, kas ir kristīti un kas jebkad būtu dzirdējuši par grēka neglītumu un par elles lielajām briesmām. Valda pieņēmums, ka viss ir labi un kad mēs nomirsim, mēs nokļūsim debesīs.
Viss nav gan labi. Tas ir tieši tas, ko velns grib, lai cilvēki domā; viņš grib, lai viņi tam tic, tāpēc viņš iesēj tādas domas cilvēku iztēlē, kā, ka Dievs taču neiemetīs nevienu ellē uz mūžīgiem laikiem. Bet Baznīca un tās garīgie milži, tādi kā Sv. Alfonss Ligurī saka, Nekad neaizmirsti, ka tieši šinī mirklī ellē ir dvēseles, kuras kādā dzīves brīdī ir bijušas svētākas, nekā tu esi šobrīd. Arī Jūdas cēla cilvēkus no mirušajiem.
Lielākā garīgā maldināšana pēdējos 50 gados (ieskaitot šo brīdi) ir tā, ka grēks jau nav nemaz tik slikts, Dievs ir saprotošs un mums ir pamatotas cerības tikt izglābtiem. Šāds domāšanas veids noliedz dvēseles, kas ir iestigusi un ievilināta grēka lamatās, motivāciju jel kad pamest šo tumsību, jo tā nemaz netiek uzskatīta par tumsību, tikai kādu sliktu izvēļu rezultāts, ko Dievs piedod nāves brīdī.
Kristīgā ticība dzīvo no galējībām – briesmīgi grēki tiek piedoti, un tad no tā izriet prieks, saprotot, no kā tieši tu esi izglābts.
Atsacīsimies no visas atšķaidītās un nepatiesās kristietības, tāpat kā mēs atteiktos no jebkura lēta viltojuma. Mūsu grēki ir pārāk lieli, un Dieva piedošana pārāk neiedomājama, lai būtu ierobežota garlaicīgā, mazā pasaulītē, kurā nav nekāda skaistuma.