Šajā namā pārnakšņoja Džordžs Vašingtons
Kungs Jēzus pēc tam, kad bija ar tiem runājis, tika pacelts debesīs un sēdās pie Dieva labās rokas./Mk 16:19/
Ciemā, kur es uzaugu, bija ļoti slavena vieta Amerikas vēsturē un it visur varēja atrast pieminekļus kādai cīņai vai nozīmīgam notikumam. Šķiet, ka pie katras viesu mājas bija uzraksts Šajā namā pārnakšņoja Džordžs Vašingtons
vai kāds cits ievērojams vēsturisks cilvēks. Latvijā arī netrūkst vēsturiskas vietas, kur ar plāksni vai pieminekli tiek godā celts kāds notikums vai cilvēks. Tas ir dabiski, ka mēs atceramies savu pagātni, lai šodien saprastu tos notikumus un cilvēkus, kas ir ietekmējuši to, kas mēs esam, kur mēs esam, un kādēļ mēs esam. Jeruzālemē arī netrūkst svētvietu, kur cilvēki var staigāt pa Jēzus pēdām
, vai tas būtu Ģetzemenes dārzs, Via Dolorosa (Viņa sāpju
ceļš), Golgātas Kalns, vai Svētais kaps – šīs vietas kā magnēts pievelk mūsu uzmanību. Kad mēs ar sievu bijām svētajā zemē, mēs arī šīs svētvietas apmeklējām, un, kaut nav iespējams pierādīt, ka tieši uz šī konkrētā akmens Kristus staigāja, ir, kā Māc. Mārtiņš Irbe ir teicis – tas viss tepat notika, simts metru rādiusā turp vai šurp. Kad bijām Olīvkalnā, es arī varēju stāvēt garā rindā, lai pieskartos tai vietai, kur pēc tradīcijas mūsu Kungs uzkāpa debesīs. Kāpēc tāda interese par šīm vietām? Kādēļ tajās ceļ dievnamus? Jo līdzīgi vēsturiskajiem pieminekļiem un plāksnēm, šīs vietas atgādina par labo vēsti, ka Dievs Kristū iemiesojās un mājoja mūsu vidū.
Kristietība viscaur ir iemiesošanās reliģija. Tādēļ, ka dzirdam Dieva vārdu lasījumos un par Dieva vārdu sprediķos, ir viegli aizmirst vai nepamanīt, ka lielākā un svarīgākā patiesība ir, ka šis Dieva Vārds kļuva cilvēks – Dievs iemiesojās. Vēl svarīgāk par Viņa mācību ir Viņš pats – Dieva Dēls, Jēzus Kristus. Es nevaru atbildēt par visiem cilvēkiem, kuri apmeklē Svēto zemi – bet man bija nozīmīgi redzēt, dzirdēt, saost, aptaustīt un baudīt šīs reālās vietas, jo kristietība ir īsta, tāpat, kā Kristus ir īsts – redzams, dzirdams un aptaustāms. Tas, kas atšķir kristietību no citām reliģijām, vai kādas filozofijas vai dzīves uzskata, ir šī vēsts, ka Dievs kļuva cilvēks, lai vestu cilvēkus pie Dieva. Kristus nomira, lai nonāvētu mūsu nāvi. Viņš augšāmcēlās, lai dotu dzīvību. To visu Viņš darīja miesā. Apustulis Jānis raksta par Dieva iemiesoto vārdu šādi: ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko skatījām un ko mūsu rokas aptaustīja .. to pasludinām arī jums.
Apustuļi ne vien dzirdēja augšāmcelto Kristu, kā sapnī vai vīzijā, bet redzēja un aptaustīja.
Kāds varētu domāt – tas bija lieliski apustuļiem un citiem mācekļiem, kuri varēja piedzīvot Kristu miesā, Viņu dzirdēdami, redzēdami, aptaustīdami. Bet kas ar mani? Es neesmu Viņu ar savām acīm ne redzējis, ne ar savām ausīm dzirdējis, ne ar savām rokām aptaustījis – kā lai es ticu? Kas ar mani?
Kristus lūdza Tēvam, pirms Viņš cieta, lai mēs esam viens, kā Viņš ar Tēvu ir viens. Pirms Viņš tika uzņemts debesīs, Viņš deva apustuļiem sūtību – stāstīt, mācīt, kristīt utt. Viņš viņus veidoja par kopienu, par ķermeni, par miesu. Apustulis Pāvils māca, ka Baznīca ir Kristus miesa. Baznīca ir Kristus iemiesošanas darba turpinājums. Baznīca, kā dzīvie akmeņi, kā cilvēki, kurus Viņš izsauc no tumsības savā brīnišķīgajā gaismā. Baznīcā un tā darbībā tu esi redzējis, dzirdējis, aptaustījis pašu Kristu.
Piemēram: Kristības – Jēzus teica, lai ietu pa visu pasauli, mācīdami un kristīdami Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Lai kristītu, ir vajadzīgs, kas krista. Tas nenotiek no zila gaisa. Kristus ordinēja vīrus, lai viņi, kā Kristus rokas pasaulē, turpinātu svētīt tos, kas ticībā nāk pie Viņa. Apustuļi ordinēja citus vīrus, kas nāktu pēc viņiem, un tā tas turpinājās, līdz ko mācītājs tevi kristīja kā no paša Kunga rokas. To pašu var teikt par Vakarēdienu – kā Jēzus sniedza maizi un vīnu, ir vajadzīgs kāds, kas to sniedz tagad. Tā no tās dienas, kad Jēzus uzkāpa debesīs līdz šai dienai, ir Baznīca, kas šo svētību dod Kristus pilnvarā.
Bet Kristus Baznīca nav ordinēti garīdznieki vien. Kā apustulis Pēteris saka: Arī jūs paši kā dzīvi akmeņi tiekat uzcelti par garīgu namu, lai jūs būtu par svētu priesterību Dievam un pienestu garīgus, Dievam tīkamus upurus caur Jēzu Kristu.
Baznīca esam mēs visi, kas tiekam pulcēti ap Viņu. Nav par velti, ka Jēzus saka: kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.
Mums vajag Baznīcu, jo Baznīca ir Kristus un Baznīcā ir Kristus. Kā Dievs iemiesojās Kristū, tā Baznīca ir Kristus iemiesošanās turpinājums tagad. Nevajag žēloties, ka nevar redzēt, dzirdēt, aptaustīt Kristu. Viņš ir redzams, dzirdams, aptaustāms un baudāms savā Baznīcā.
Noslēgšu ar šo: Tajā pašā reizē, kad bijām Svētajā zemē, mums bija ļoti labs gids. Viņš trāpīgi atgādināja kristietības iemiesošanās patiesību. Jūdaisms bija saistīts ar konkrētu vietu – Templi (un tagadējo raudu mūri), kur tauta varēja satikties ar Dievu. Musulmaņi arī ir saistīti ar konkrētu vietu – Meku. Bet kristiešiem nav jābrauc uz Svēto zemi, lai redzētu Kristu, jo Viņš ir savā Baznīcā, vienalga, kur tā sapulcējās – vai Jeruzālemē, Jūdejā, Samarijā vai līdz pat pasaules galam. Uzkāpdams debesīs, Viņš solīja dot no sava Gara, lai tur, kur pulcējas Viņa ļaudis, Viņš pats būtu klāt. Debesbraukšanas diena ir svētki, kad mēs atceramies savu pagātni, lai šodien saprastu Kristu un Viņa Baznīcu, jo, tas ir kas mēs esam, kur mēs esam, un kādēļ mēs esam.
Birkas: Debesbraukšana, Iemiesošanās