Lai šī vietne pienācīgi darbotos, mēs jūsu ierīcē izvietojam sīkdatnes (cookies). Lietojot šo vietni, jūs piekrītat sīkfailu izmantošanai.

Soļoja brīvprātīgi

Autors: Māc. Kārlis R. Zikmanis.

Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās. Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: «Mans tēvs!» Un viņš sacīja: «Te es esmu, mans bērns.» Tas sacīja: «Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?» Ābrahāms sacīja: «Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.» Un abi soļoja viens otram līdzās. /1Moz 22:1-14a/

Soļoja brīvprātīgiKad mēs lasām Bībeli, vienmēr mums ir jāatceras, ka tas, kas tur ir rakstīts ir tikai vissvarīgākais: kas ir noticis, kad tas ir noticis, kam tas ir noticis. Mēs varam secināt, kāpēc tas ir noticis, bet emocionālais fons nav aprakstīts. Bībele nav kā romāns, kur viss ir sīki detalizēts – mums ir jāsaprot, ka cilvēkiem, par kuriem mēs lasām, ir savas emocijas, savas domas, savas iekšējās krīzes un cīņas. Ja mēs neņemam to vērā, tad viss aprakstītais varētu šķist sauss un nedzīvs. Kā uz spilgtu piemēru skatīsimies uz Kristus krustā sišanu. Mateja evaņģēlijā ir aprakstīts ļoti vienkārši: Bet Jēzu šauta un nodeva, lai viņu sistu krustā. Lai saprastu mazliet šo emocionālo fonu, vēlētos vilkt paralēles ar stāstu par Ābrahamu un Īzāku.

Īzāks nebija mazs bērns, kad Ābrahams lika viņu uz altāra, lai viņu upurētu. To var secināt gan no Bībeles teksta, gan no jautājumiem, ko viņš savam tēvam vaicāja. Viņš nebija kāpēcītis, kurš prasa virspusējus jautājumus, bet viņš jautāja jautājumus, kuri skar būtību, jo viņš bija pietiekoši vecs, lai saprastu jēgu. Un tā kā viņš saprata jēgu, var arī redzēt, ka viņš gāja tēvam līdzi brīvprātīgi, ko vārdi soļo līdzās netieši norāda.

Īzāks zināja, kas notiks un kam ir jānotiek. Viņi aizgāja, lai upurētu kaut ko Dievam. Lai to darītu ir nepieciešams upuris. Kad viņi bija kalna galā, altāris bija uzcelts un tēvam bija nazis rokā, bet upuris vēl nebija redzams: Īzākam bija skaidrs, kas notiks tālāk.

Nav rakstīts Bībelē, ka Īzāks pretojās – ja viņš būtu pretojies, man liekas, ka tas būtu aprakstīts, jo tas būtu svarīgs šim stāstam. Īzāks nepretojās, viņš soļoja līdzās, kaut arī viņam bija iespēja aizbēgt. Viņa tēvs bija vecs vīrs, taču viņš pats—jauns. Īzāks, Ābrahāma dēls mierīgi varēja aizbēgt no tēva, ja viņš gribētu. Bet viņš bija paklausīgs. Viņš brīvprātīgi ļāva sevi uzlikt uz altāra.

Cauri ciešanu laikam atcerēsimies, ka Jēzum, Dieva Dēlam, arī bija izvēle. Viņam arī bija iespēja aizbēgt, ja Viņš to gribētu.

Kad biju mazs, es domāju, ka Kristus krustā sišana bija kaut kas nolemts, ka tas bija Jēzus liktenis. Ka tā tam bija jānotiek. Ka Jēzum nebija iespēja neiet pie krusta, Jēzum nebija iespēja teikt Tēvam nē. Bet vai tā ir?

Kad biju pusaudzis, redzēju filmu: Kristus pēdējā kārdināšana. Filmai ir pilnīgi aplama teoloģija: īsumā, velns kā gaismas eņģelis piestājas pie krustā sistā Jēzus un viņu kārdināja, teikdams, ka Dievs Tēvs mainījis savu nodomu, ka tagad viņš drīkst kāpt nost no krusta, ka tagad viņš var apprecēt Mariju Magdalēnu un dzīvot laicīgo dzīvi. Aplama teoloģija, bet no tās filma, man radās jautājums: kāpēc tad, Jēzus nekāpj nost no krusta?

Jēzus varēja kāpt nost no krusta, ja Viņš to gribēja. Farizēji, saduķēji un tie, kas Jēzu zobodami kliedza: Ja tu esi Dieva Dēls, tad kāp nost! Jēzus kā Dieva Dēls, varēja saukt 10 000 eņģeļu, lai viņu izglābtu. Viņš kā Dieva Dēls varēja izsaukt uguni no debesīm, lai tā aprītu viņa ienaidniekus. Viņš varēja vispār neiet uz Jeruzalemi, vispār neierasties, līdzīgi kā mēs, kad zinām, ka būs grūta diena darbā vai kaut kur citur, un vienkārši neiet—neierasties.

Ja viņš to būtu darījis, viņš būtu izglābis sevi un savu dzīvi, bet nolēmis mums iet postā, ellē.

Viņš izlēma iet pie krusta un tur palikt. Ģetzemanes dārzā, viņš lūdza: Tēvs, ja ir iespējams, ka šis kauss (t.i. ciešanas un nāve) var iet man garam, lai tas notiek. Tas būtu līdzīgi, ja Īzāks teiktu: tēti, ja ir iespējams kaut kādā citā veidā, ka tu varētu pierādīt Dievam, ka tu Viņu mīli, izdari to. Bet nebija cits veids. Tas pats ar Jēzu. Ja būtu cits ceļš, kā mēs varē tu tikt izglābti: caur darbiem, caur svētajiem, caur Mariju, ja būtu cits ceļš uz debesīm, vai Dieva Tēvs ļautu savam Dēlam mirt pie krusta? Dievs Tēvs vēlējās mūsu pestīšanu un zināja, ka nebija cita iespēja kā mūs izglābt.

Dieva Dēls arī to zināja un paļāvās uz Dieva Tēva gribu, jo Jēzus arī vēlējas mūsu pestīšanu. Ja tas tā nebūtu, Viņš būtu rīkojies savādāk.

Tāpēc Jēzus Kristus brīvprātīgi nolēma sevi nodot nāvē. Neviens viņam neatņēma dzīvību, bet viņš pats to nodeva, lai izglābtu mūs.

Paldies Dievam, ka viņš nolēma iet pie krusta. Paldies Dievam, ka viņš nekāpa nost no krusta. Paldies Dievam, ka viņš bija paklausīgs dēls un vēlējās to pašu, ko Tēvs – proti, mūsu pestīšanu. Mēs, kas esam nepaklausīgi, mēs, kas esam skrējuši prom no Dieva, mēs, kuri bijām Dieva ienaidnieki – ja Jēzus nebūtu nolēmis brīvprātīgi mirt pie krusta mūsu dēļ, mums nebūtu nemazāka iespēja tikt debesīs.

Ciešanu laiks ir laiks sagatavot mūsu sirdis Lieldienām. Pārdomāsim to, ka Jēzum, Dieva Dēlam, nebija nolemts nomirt pie krusta, kā holivuda scenerijā, kuru nevar izmainīt – tas nebija viņa neizbēgaimais liktenis, kā grieķu traģēdijā, bet Viņš izvēlējās krustu ceļu soļot brīvprātīji mūsu dēļ. Āmen

Birkas: Brīvā griba, Jēzus ciešanas

Drukāt