Dzīvie upuri
Es jūs aicinu Dieva apžēlošanās dēļ nododiet sevi pašus – tā ir jūsu apzinīgā kalpošana Dievam – kā dzīvu, svētu un Dievam tīkamu upuri./Rm 12:1/
6. janvāris Baznīcas gadā ir Zvaigznes diena, un ar to sākas Epifānijas jeb Atspīdēšanas laiks. Kā mēs zinām, zvaigzne spīdēja debesīs un veda austrumu gudros pie Jēzus. Bez zvaigznes gudrie nevarētu Jēzu atrast. Zvaigzne attēlo Dieva Dēla godību, kas cilvēcei sāka spīdēt. Kad Jēzum bija divpadsmit gadi, kā mēs dzirdējām šodienas Evaņģēlijā, Jāzeps un Marija atrada Viņu sēžam templī mācītāju vidū, tos klausoties un izjautājot
/Lk 2:46/. Viņa godība vēl vairāk atklājās, kad ar saviem jautājumiem Viņš parādīja savu gudrību. Dieva godība spīd visā pilnībā caur Jēzu Kristu.
Dieva Dēls piedzima Bētlemē, bet Viņš nebija nācis, lai tur paliktu, bet, lai ar mums sastaptos, mācītu mūs, izglābtu mūs, un darītu mūs svētus. Jēzus mums ir devis uzdevumu nest Viņa vēsti uz visām pasaules malām, un turpināt atspīdēt Viņa godību, jo Jēzus par mums sacīja: Jūs esat pasaules gaisma
/Mt 5:14/. Un tas ir tas, ko mēs varam darīt tagad, šajā laikā pēc lielajiem svētkiem ikdienas dzīvē: atspoguļot Jēzu pasaulei. Dieva godība varētu spīdēt caur mums mūsu ikdienas dzīvē, kalpojot Viņam par godu, līdzcilvēkiem par svētību.
Bet, kas ir kalpošana? Par to tiek daudz runāts baznīcā, bet kā tas praktiski attiecas uz mums? Un kā tā jādara? Vai visi ir aicināti kalpot? Vai kalpot baznīcā nav tikai mācītāja darbs? Vai aicinājums kalpot ir visai draudzei, vai tikai atsevišķiem tās locekļiem? Lai uz šiem jautājumiem atbildētu, paskatīsimies uz Pāvila teikto vēstulē Romiešiem: Es jūs aicinu Dieva apžēlošanās dēļ nododiet sevi pašus – tā ir jūsu apzinīgā kalpošana Dievam – kā dzīvu, svētu un Dievam tīkamu upuri.
Man liekas, ka visi ir dzirdējuši par Māti Terēzi – par to, ko viņa darīja pie nabagiem Indijā, zina visā pasaulē. Viņa ļāva Kristum caur sevi spīdēt, kad viņa kalpoja trūcīgajiem. Tāpēc daudzi viņu sauc par svēto. Bet, kad dzirdam par tādiem svētajiem, tas var mūs nobiedēt. Es nevaru darīt tādus darbus Kristum, tātad, labāk nedarīt neko!
Tas ir viltus priekšstats. Protams, ja visi būtu kā Māte Terēze, mēs jau dzīvotu paradīzē un neviens par viņu nebrīnītos – ne ikkatrs ir kā Māte Terēze. Bet vai tas noliedz faktu, ka mēs katrs ietekmējām tos, kas mums ir apkārt? Un ja mēs visi kā draudze ietekmējam mūsu apkārtējos, vai tas noliedz faktu, ka draudzei ir sava ietekme šajā pilsētā? Liela ietekme uz dažu labu ir mūsu pašu rokās! Jesajas grāmatā Dievs mums saka:
Es esmu Kungs, Es tevi taisnībā saucu,
Es tevi tveru pie rokas, sargu tevi un ieceļu tevi
par derību tautai, par gaismu visām tautām! /Jes 42:6/
Dievs mūs aicina būt svētiem. Bet es neesmu nekāds svētais,
mēs gribam iebilst. Tomēr vārds svēts bibliskā izpratnē nozīmē atšķirts vai nolikts nost kādam nolūkam, līdzīgi kā cilvēki atšķir vai noliek nost sniega lāpstu sniega tīrīšanai un grābekli lapu grābšanai. Grābeklis būtu nederīgs ceļa attīrīšanai no sniega, jo tas nav atšķirts nav svētīts
šim darbam. Svēts
nozīmē atšķirts. Apustulis Pāvils mūs mudina būt svētiem – t.i. atšķirtiem Dievam.
Gribat zināt kādu noslēpumu? Jūs jau esat svēti!
Kā tad?! Es nejūtos svēts.
Šeit nav runa par sajūtām, bet par reālām darbībām, par Dieva apsolījumiem un par mūsu ticību. Dieva godība atspīdēja Jēzū Kristū. Kristus atdeva sevi grēkam, lai dāvātu mums Dieva svētumu. Viņš izdarīju visu darbu, lai mūs glābtu. Dievs apsola, ka tie, kas tam tic, tiks izglābts. Kristībā mēs to iegūstam. Grēksūdzē to atjaunojam. Iesvētībās un katrā dievkalpojumā mēs to apliecinām. Vakarēdienā mēs to nostiprinām. Caur Kristu mēs jau esam svēti.
Īstā problēma svēttapšanā nav saistīta ar to, cik svēti mēs jūtamies – jo tas ir saistīts ar paštaisnību un lepnumu – bet cik mēs uzticamies, ka Kristus dēļ Dievs piedod mums mūsu grēkus un dara mūs svētus? Ja apšaubām piedošanu Kristū, neviens labs darbs, vienalga cik tas svēts izliktos, mums nepalīdzēs. Vienīgi Kristū mēs topam svēti, un vienīgi Viņā mūsu pūliņi kļūst nozīmīgi.
Cits jautājums ir: kā mēs varam to parādīt? Runājot pār mūsu svēttapšanu, apustulis salīdzina to ar upurēšanu. Pirms Kristus cilvēks nesa savu upuri, uzlika to uz altāra un sadedzināja – tas nozīmē nodot to pilnīgi Dievam – viņi vairāk nevarēja lietot savam nolūkam to, ko viņi nesa kā upuri. Pāvils mums saka, ka mums jābūt dzīvam upurim Dievam. Mums nav jābēg prom no sabiedrības vai jādzīvo klosteros, lai to darītu. Mēs varam palikt tur, kur mēs esam: savās ģimenēs, savās darbavietās, šajā sabiedrībā, un atspoguļot Dieva mīlestību un mieru.
Dievs pats vēlas dot savu mīlestību un mieru caur tevi. Viņš tevi aicina uz to. Kā tā sniega lāpsta, kas ir atšķirta kādam nolūkam, tu esi atšķirts Dieva nolūkam. Katram no mums ir Dieva dotas spējas un talanti. Mēs varam tos lietot tikai sev jeb upurēt tās Dievam, darot kaut ko labu Viņam un līdzcilvēkiem.
Lasot Bībeli, mēs atklājam Dieva nolūku mums. Pavadot laiku lūgšanās, mēs sarunājamies ar savu Tēvu debesīs un Viņš piepilda mūs ar savu mieru. Un vistiešākā veidā Jēzus nāk pie mums un pat mūsos, lai darītu mūs svētus pie dievgalda. Svētajā Vakarēdienā Jēzus taustāmā veidā upurēja sevi un deva mums garīgu spēku, piedodot mūsu grēkus, lai mēs varam būt atšķirti un svēti Viņa nodomam.
Tad, vienalga kādu darbu mēs darām, mēs varam to darīt Tam Kungam, jo tādā veidā mēs atspoguļojam Viņa godību. Ja mums ir jātaisa ēst ģimenei, mēs varam to darīt Tam Kungam par godu. Ja mums ir jāstrādā darbā, mēs varam strādāt tā, it kā tas, ko mēs darām, būtu Tam Kungam. Tā mēs visi varam nest mazliet gaismu šajā tumsas ielejā. Mēs visi varam ļaut Jēzum spīdēt cauri mums.
Jēzū Kristū atklāj Dieva gaismu. Mums ir uzdevums nest šo gaismu pasaulē, jo mēs esam uz to aicināti un svētīti. Lai katrs darbs, ko mēs darām baznīcā vai ārpus šīm sienām, tiktu darīts Tam Kungam par godu un mūsu līdzcilvēkiem par stiprinājumu. Āmen.
Birkas: Epifānija, Sevis došanu, Ziedošanos