Lai šī vietne pienācīgi darbotos, mēs jūsu ierīcē izvietojam sīkdatnes (cookies). Lietojot šo vietni, jūs piekrītat sīkfailu izmantošanai.

Draudzes vieta un loma tavā ticības un dzīves ceļā.

Autors: Māc. Normunds Celmiņš.

Jāņa ev. 20: 19 – 31
Svētdienas rīts. Mēs esam pulcējušies dievnamā, lai svinētu un pieredzētu dievkalpojumu. Katrs ir nācis ar kādu domu, bet es vēlos iedrošināt tevi atklāt draudzes vietu un lomu tavā ticības un dzīves ceļā. Draudze noteikti nav nejauši sapulcēti ļaudis, un arī tā nav nejaušība, ka tu esi nonācis šajā dievnamā un draudzes vidū. Divi vārdi “Jēzus” un “draudze”, bet saikne starp tiem var palīdzēt atrast atbildi uz jautājumu par to, kas ir draudze, kāpēc tā ir nozīmīga un ko tā var dot tev.

Mūsdienās ir daudz cilvēku, kuri apliecina, ka tic Dievam un varbūt pat Jēzum, bet kategoriski atsakās no piederības draudzei un baznīcai. Viņi ir dziļi pārliecināti, ka pietiek vienīgi ar sirds pārliecību un nodošanos Dievam un Jēzum, bet nesaskata nepieciešamību pēc draudzes. Šādas pārliecības pamatā mēdz būt dažādi iemesli. Tie var būt aizspriedumi un neizpratne par to, kas ir draudze un kāda ir tās misija. Tā var būt arī nespēja uzticēties un bailes veidot attiecības ar citiem, jo ir bažas pieredzēt, ka tevi var pievilt vai sāpināt. Tā var būt slikta pieredze vai vilšanās kristiešos, kas dziļi ir ievainojusi sirdi. Lai kā tas arī būtu, cilvēks diezgan bieži vēlas sevi pasargāt, bet nepamana , ka nodara pats sev pāri.
Draudze nav ideāla kopiena, bet tā ir vienīgā vieta, kurā tu vari nevis tikai uzzināt par Dievu, bet arī izdzīvot ticību Dievam un to, ka tā tiek stiprināta un veidota. Tas pavisam noteikti nav tikai skaists veiksmes stāsts, bet tajā ir arī neveiksmes un vilšanās. Stāsts par tuvošanos Dievam, kas ved kopā un vieno dažādus cilvēkus. Grēks šķeļ, atsvešina un veido barjeras starp cilvēkiem, bet Dievs aicina un pasniedz roku, lai izvestu brīvībā, lai atbrīvotu un dziedinātu, dotu iespēju mācīties vienam otru pieņemt. Dievs mūs saved kopā, jo mēs esam viens otram nepieciešami. Aplami ir sagaidīt, ka draudze būs līdzīga paradīzei, kurā es varēšu ienākt, kad vēlos un varēšu saņemt visu to, kas man ir nepieciešams. Nē, draudze ir vieta, kas veidojas, no katra mūsu ieguldījuma un līdzdalības  kopīgā misijā – mācīt par Jēzu, par piedošanu un dziedināšanu, ko saņemam caur Viņa brūcēm. Pāri par visu Viņš mūs aicina un pulcina kopā, lai stiprinātu, dziedinātu un veidotu caur Dieva vārdu un sakramentiem, kā arī caur sadraudzību. Viņš iededz tevī ticības dzirksti, to uztur un tā deg, bet tā deg vienīgi tad, kad esi kopā ar cietiem, kuri arī ir Kristus iededzināti. Vēlos to paskaidrot ar stāstu.

Draudzes cilvēks, kurš regulāri apmeklēja dievkalpojumus, pārstāja to darīt. Pēc pāris nedēļām mācītājs nolēmu šo cilvēku apciemot. Bija vēss vakars. Mācītājs sastapa vīru vienu pašu mājās, sildāmies pie iekurta kamīna.
Ieintriģēts par mācītāja apciemojuma iemeslu, nama saimnieks ieaicināja garīdznieku, piedāvāja lielu un ērtu krēslu līdzās kamīnam un gaidīja. Mācītājs iekārtojās ērtāk krēslā un neteica ne vārda. Dziļā klusumā, viņš vēroja to, kā uguns liesmas rotaļājās ar degošo malku. 
Pēc dažām minūtēm garīdznieks paņēma kamīna knaibles, izcēla vienu kvēlojošu pagales daļu un nolika to atsevišķi no pārējās ugunī degošās malkas. Mācītājs atsēdās atpakaļ krēslā un klusēja. Namatēvs visu notiekošo vēroja ar klusu apbrīnu.
No uguns izņemtā pagale kādu mirkli kvēloja, bet tad pilnībā apdzisa, gluži kā mirusi. Kopš sasveicināšanās nebija pateikts neviens vārds. Pirms garīdznieks devās projām, viņš ar knaiblēm paņēma nodzisušo pagali un to ielika kamīna uguns liesmās. Pagale no jauna iekvēlojās un iedegās kopā ar citām degošam malkas pagalēm. Kad mācītājs sasniedza ārdurvis, namatēvs teica: “No sirds pateicos par jūsu apciemojumu un it īpaši par dedzīgo svētrunu. Es nākamajā svētdienā atgriezīšos dievnamā.” 
Stāstu nevajadzētu uztvert kā universālu recepti ikvienai situācijai un cilvēkam. Tā nodoms ir uzsvērt to, cik katram no mums ir nepieciešama draudze. Nav šaubu arī par to, ka katrs no mums ir būtiski svarīgs draudzei. Taču ne mirkli nedrīkst aizmirst, ka draudzē mūs vieno Jēzus Kristus un iededzina – Svētais Gars.
Augšāmcelšanās dienas vakarā mācekļi pulcējas aiz aizslēgtām durvīm. Viņi ir sabijušies, jo ir pieredzējuši kliedzošu netaisnību, vardarbību un vienlaikus savu mazdūšību, bailes un neuzticību skolotājam un Dievam. Jēzus augšāmcelšanās ir vairāk biedējošs nekā prieku rosinošs notikums. Bailes par savu dzīvību, vai jūdu varas vīri nevajās un nesodīs Jēzus mācekļus. Vēsts par augšāmcelšanos, varbūt tā ir Dieva atmodinātā sirdsapziņa, kas liecina par gaidāmo Dieva sodu par mācekļu nodevību. Bailes par dzīvību spēj saliedēt un vienot ļoti atšķirīgus cilvēkus, dažkārt pat ienaidniekus. Jēzus nāk savu izbiedēto mācekļu vidū, lai atvērtu visu, ko viņu sirdīs ir aizslēdzis grēks. Viņš nāk lai ar miera sveicienu dotu piedošanu un izlīgumu ar Dievu un starp mācekļiem. Viņš nāk, lai caur savām brūcēm dziedinātu mācekļu dvēselēs esošās brūces un ievainojumus. Jēzus dod jaunu pamatu, kas vieno mācekļus ne vairs aiz bailēm, bet aiz prieka un pateicības. Viņš aicina un pulcina vienkopus, lai būtu savu sekotāju vidū, lai katru no viņiem stiprinātu un dziedinātu, vienotu īpašā un neparastā sadraudzībā –  draudzē. Būt sadraudzībā ar Jēzu nozīmē būt kopā ar visiem, kuri tic Viņam. Sekot Jēzum nozīmē iet kopā ar visiem, kuri seko Viņam. Jēzus mūs vieno, taču Viņš sagaida, ka ikviens no mums šajā vienotībā ieguldīs labāko no sevis.
Jēzus stiprina mācekļus, lai darītu Viņus par lieciniekiem. Liecinieka uzdevums nav pamācīt vai pārmācīt, bet norādīt un vest pie Jēzus ikvienu, kurš vaicā, meklē un pat šaubās. Šaubas ir nopietns un nepatīkams izaicinājums, kas parasti ir paslēpts aiz neērtiem un grūtiem jautājumiem. Mums nav jāatrod visas atbildes, bet arvien ir ar patiesu vientiesību jānorāda uz Jēzu, Viņa brūcēm, jābūt tiem, kuri šaubīgos iedrošina tuvoties Augšāmceltajam. Vai tieši tas ir noticis ar Tomu? Nevis gudras atbildes vai pārliecinoši argumenti kliedēja šaubas, bet uzdrīkstēšanās būt kopā ar citiem Jēzus sekotājiem atvēra iespēju pieredzēt satikšanos ar augšāmcelto Jēzu.
Jēzus pulcē savus mācekļus, lai nāktu viņu vidū ar miera sveicienu. Tas ir vairāk nekā parasts ikdienas sveiciens, jo tas atjauno saikni starp Jēzu un mācekļiem. Miera sveiciens īpašā veidā vieno mācekļus ar Jēzu. Tas stiprina ticību Augšāmceltajam, tas atver sirdis piedošanai, dziedināšanai, kā arī dod spēku un prieku dzīvot. Mūsdienās Jēzus nāk savu sekotāju vidū caur Bībeles vēsts lasījumiem un tās pasludinājumu sprediķī un caur sakramentiem, bet mērķis ir tas pats – vienot ar Jēzu. Vienotība ar Jēzu rada īpašu saikni starp Viņa sekotājiem – draudzi. Vienotība starp Jēzus  sekotājiem nav uzspiesta ar varu pret viņu gribu. Jēzus dod katram iespēju atsaukties un iesaistīties draudzes veidošanā. Katra kristieša iesaistīšanās ir būtiska un svarīga. Tā sākas ar apzinātu izvēli ņemt aktīvu līdzdalību draudzes kopīgajā misijā – liecināt par piedošanu un dziedināšanu, ko ir ieguvis augšāmceltais Jēzus. Kopīgā misija ir izaicinājums mācīties vienam otru pieņemt, jo arī Jēzus ir pieņēmis katru no mums tādus kādi mēs esam ar visu vājumu, nespēku un grēcīgumu. Svarīgi ir ne tikai pieņemt vienam otru, bet arī atbalstīt un iedrošināt tuvoties un sekot Jēzum. Mēs esam viens otram nepieciešami, un mums katram ir vajadzīga draudze. Tajā mēs esam kopā tik atšķirīgi, lai viens otru papildinātu, bet kopā meklētu vislabākos veidus, kā liecinātu par Jēzus gūto uzvaru un dāvināto piedošanu un dziedināšanu.
Jēzus mūs sapulcina, lai stiprinātu katru no mums un mūs darītu par savu draudzi. Draudzes veidošanā Viņš iesaista katru no mums, tev ir dota iespēja izvēlēties nebūt pasīvam novērotājam, bet ņemt aktīvu līdzdalību ar savu ieguldījumu draudzes kalpošanā. Tajā katrs no mums ir svarīgs un arī katram no mums ir būtiski nepieciešama draudze. Tu neesi viens savā ceļojumā uz debesīm, kopā mēs esam stiprāki un kopā mēs varam paveikt daudz vairāk. Draudzes stingrais un stiprais pamats ir Jēzus, bet Viņš mums ir uzticējis iespēju ņemt aktīvu dalību pie draudzes veidošanas. 

Āmen

The Lonely Ember
A member of a certain church, who previously had been attending services regularly, stopped going. After a few weeks, the pastor decided to visit him. It was a chilly evening. The pastor found the man at home alone, sitting before a blazing fire.
Guessing the reason for his pastor’s visit, the man welcomed him, led him to a big chair near the fireplace and waited. The pastor made himself comfortable but said nothing. In the grave silence, he contemplated the play of the flames around the burning logs.
After some minutes, the pastor took the fire tongs, carefully picked up a brightly burning ember and placed it to one side of the hearth all alone. Then he sat back in his chair, still silent. The host watched all this in quiet fascination.
As the one lone ember’s flame diminished, there was a momentary glow and then its fire was no more. Soon it was cold and “dead as a doornail.”
Not a word had been spoken since the initial greeting.
J ust before the pastor was ready to leave, he picked up the cold, dead ember and placed it back in the middle of the fire. Immediately it began to glow once more with the light and warmth of the burning coals around it.
As the pastor reached the door to leave, his host said, “Thank you so much for your visit and especially for the fiery sermon. I shall be back in church next Sunday.”
Source: unknown.

Drukāt