Debesbraukšana. Jēzus aiziet no redzamas un taustāmas klātbūtnes, lai būtu klātesošs neredzamā veidā.
Efez 1: 15 – 23
Nedēļa iesākās ar dramatisku un sirdi stindzinošu notikumu Mančestrā, Anglijā. Neilgi pirms dziedātājas Arianas Grandes koncerta beigām nogranda sprādziens, asinis, ievainotie un nogalinātie pusaudži un pieaugušie. Panika, apjukums, izmisums un bailes. Notikušais šokē un sāpina, tas daļā no cilvēkiem ir radījis neapmierinātību un pat dusmas. Kā mēs, kristieši varam atbalstīt un iedrošināt šādā traģiskā brīdī?
Svarīgāka par pareizām un pārliecinošām atbildēm ir mūsu attieksme – būt kopā ar cietušajiem, it īpaši tiem, kuri ir zaudējuši savus mīļos. Mēs varam to īstenot caur aizlūgšanām, ieliekot Tēva rokās ievainotos un nogalinātos, un viņu tuviniekus. Mēs varam ne tikai nosodīt teroraktu, bet arī apliecināt to, ka naidu nevar uzveikt ar naidu, dusmas – ar dusmām, netaisnību – ar netaisnību. Tas gan neatceļ vainīgo atbildību un neatbrīvo no taisnīga soda, tomēr sods vēl nedod uzvaru pār netaisnību un ļaunumu. Bīstamākais ir tas, ka notikusī traģēdija var radīt naidu, dusmas un vēlmi atriebties, kas var pārņemt cietušo vai mūsu sirdis. Tā ir kapitulācija ļaunumam un netaisnībai. Bet kāda ir alternatīva?
Šajā nedēļā ceturtdienā, saskaņā ar Baznīcas kalendāru, bija Debesbraukšanas diena. Nozīmīgi Baznīcas svētki, kas atklāj kristieša aicinājuma cerību, bagātību un vareno spēku. Tie vienlaikus ieskicē Dieva neparasto atbildi uz netaisnību un ļaunumu. Šī atbilde pavisam noteikti neapmierina visus daudzos cilvēka prāta radītos “kāpēc”, bet ir drošs patvērums dzīves kritiskākajos un grūtākajos brīžos. Lai saprastu par ko ir runa, īsumā paskaidrošu, kāda ir Debesbraukšanas notikuma nozīmē.
Vārds “debesbraukšana” var radīt maldīgu priekšstatu, ka runa ir par savdabīgu kosmisku ceļojumu no kādas vietas telpā uz citu, taču tas nenotika ar Jēzu. Viņš pēc augšāmcelšanās 40 dienas vairākkārtīgi apciemoja savus sekotājus. Jēzus rāda savas brūces, citā reizē skaidro Sv. Rakstus un vēl kāda reizē kopā ar mācekļiem bauda mielastu. Jēzus dara visu lai skaidri apstiprinātu, ka ir patiesi augšāmcēlies un nav spoks. Četrdesmitajā dienā Viņš atvadās, svētī sekotājus un tiek pacelts debesīs līdz acu skatieni Viņu vairs nespēj uztvert. Viņš neaiziet, lai mājotu debesīs aiz mākoņiem vai zvaigznēm, bet redzamā paaugstināšana ir zīme tam, ka Jēzum pieder visa vara debesīs un virs zemes. Apustulis par to raksta: “…sēdinādams pie savas labās rokas debesīs, - augstāk par ikkatru valdību, varu, spēku, valdīšanu un pār visu citu, lai kādā arī to nosauktu, ne vien šajā laikā, bet arī nākamajā.” (Efz 1:20b – 21) “Labā roka“ nav jāuztver burtiski kā konkrēta vieta telpā jeb redzamajās debesīs, bet ir apzīmējums Dieva godībai, varenībai un spēkam. Un debesis ir zīme Dieva visaptverošai klātbūtnei, kas apņem un piepilda visu. Tātad Jēzus cilvēciskā daba iegūst jaunu statusu – tiek paaugstināta godībā, bet kā persona Jēzus paliek nedalīts, vienlaikus patiess Dievs un patiess Cilvēks. Kopš Debesbraukšanas dienas Jēzus ir Visvaldītājs, par kuru nav augstākas varas vai spēka. Tad kāpēc Viņš neiznīcina ļaunumu un netaisnību?
Viens no visgrūtākajiem jautājumiem, uz kuru nebūt nav viegli saklausīt Dieva doto atbildi. Tā ir kā atklāsme, ko tu vari saņemt caur gudrības un atklāsmes garu, gluži kā apustulis aizlūdz par kristiešiem Efezā un visur, kur tiks lasīta viņa sūtītā vēstule. Nav vienas visaptverošas pareizās atbildes, bet Dievs mums devis dažas būtiskas norādes, kas palīdz tuvoties atbildei. Jēzus nav parasts valdnieks, kas ar ieroču spēku uzveic un pakļauj savus pretiniekus, tos pazemo un paverdzina vai iznīcina. Jēzus skaidri apliecina, ka Viņa valdīšana ir citādāka, tā nav no šīs pasaules. Viņš nevis izkalpina, bet pats kalpo. Viņš vēršas pret ļaunu bez vardarbības, Viņš to uzņem uz saviem pleciem un tas ved Viņu sāpju un ciešanu jeb Krusta ceļā. Nodoms ir uzmeklēt un dot iespēju atgriezties ikvienam grēciniekam, lai arī visa sabiedrība viņu būtu norakstījusi kā bezcerīgi pazudušo. Jēzus uzmeklē un dod ikvienam brīvu izvēli. Tik tiešām, vienīgi Dievs savā neizmērojami lielajā mīlestība dod cilvēkam patiesu brīvību un ciena viņa izdarīto izvēli. Izvēle ietekmē ne tikai pašu cilvēku, bet arī daudzus citus. Brīvība atver durvis taisnībai un arī netaisnībai. Taču ikviens, kurš uzticas Jēzum, var pieredzēt neticami lielu svētību, ka Dievs itin visu var vērst par labu, pat netaisnību, ciešanas un vajāšanas. Turklāt, lai arī cik grūti būtu to daudzreiz saskatīt, visā, kas notiek šajā pasaulē, Dievam pieder pēdējais vārds.
Jēzus aiziet no pasaules, bet to pilnībā nepamet. Mainās Jēzus klātbūtnes forma, Viņš no klātbūtnes konkrētā ģeogrāfiskā vietā pāriet uz visaptverošu klātbūtni, ko neierobežo telpa un laiks. Jēzus aiziet no redzamas un taustāmas klātbūtnes, lai būtu klātesošs neredzamā veidā. Viņš ir pieejams un sasniedzams ne tikai ierobežotam cilvēku skaitam, bet ikvienam un pilnīgi visā Universā, bet īpaša ir Viņa klātbūtne mācekļiem, Jēzus viņus vieno draudzē un Baznīcā, kuras galva un stūra akmens ir Viņš pats. Ikvienā vietā, kur divi vai trīs sapulcējas Jēzus vārdā, tur Jēzus ir starp savējiem, neredzams, bet patiesi klātesošs. Baznīcā un draudzē Jēzus klātbūtne ir īpaša, jo tajā Jēzus valda ar žēlastību un piedošanu. Viņš nāk pie savas draudzes dievkalpojumā un kalpo tai caur Dieva vārda jeb Bībeles lasījumiem un sprediķi, caur sakramentiem – Kristību, grēksūdzi un Dievgaldu. Šo Jēzus kalpošanu, tās doto cerību, bagātību un spēku mums atklāj Svētais Gars, kurš ir gudrības un atklāsmes gars. Kristus atraisa no grēka, dziedina un piepilda sirdi ar prieku un spēku dzīvot ar pateicību.
Kas ir Jēzus dotā cerība, godības bagātība un spēks? Jēzus dāvinātā cerība nav saistīta ar skaistu ilūziju, ka gan jau viss būs labi. Tā ir cerība, ko dāvina krustā sistais un augšāmceltais Kungs. Cerība, ka netaisnībai nepieder pēdējais vārds. Dievs vienmēr ir vājāko, apspiesto, nomākto un netaisni cietušo pusē. Netaisnības uzvara ir tikai īslaicīgs triumfs, kam seko dziļa vilšanās un sabrukums jeb krahs. Kas ir godības bagātība? Tā ir gatavība kalpot citiem un dalīties visās dāvanās, ar kurām Dievs ir svētījis. Šo kalpošanu apustulis raksturo: “… visur parādām sevi kā Dieva kalpus ar lielu izturību ciešanās, trūkumā un bezizejā,… kā nabagi, bet kas daudzus dara bagātus, kā tādi, kam nav nekā, bet kam ir viss.” (2Kor 6: 4. 10) Jēzus spēku tu vislabāk pieredzi tad, kad izdzīvo savu nespēku un vājumu. Spēks saskarties ar netaisnību un pārbaudījumiem, un nezaudēt drosmi dzīvot šeit un tagad.
Jēzus vieno mūs draudzē, lai mēs viens otru atbalstītu un stiprinātu. Tas ir līdzīgi kā ar virvi. Virve ir daudz izturīgāka nekā tās atsevišķās dzīslas. Katrai dzīslai ir sava vājā vieta, kur tā ir vistrauslākā, bet daudzas kopā tās viena otru stiprina. Jēzus dāvina savu spēku, lai mēs viens otru stiprinātu un atbalstītu. Lai stiprinātu otru parasti nav jāpaveic, kas īpašs, pietiek ar labu un iedrošinošu vārdu un lūgšanu.
Augšāmceltajā un Paaugstinātajā Kristū ir cerība, bagātība un spēks dzīvot ar prieku un pateicību, pat ja nāktos pieredzēt netaisnību un ļaunumu.
Āmen