Sadzirdēt Dieva vārdus un tiem uzticēties.
Lūkas ev. 5 : 1- 11
Kad Dievs uzrunā tevi, Viņš ienāk tavā sirdī un dzīvē ne tikai, lai palīdzētu atrisināt kādu sasāpējušu jautājumu vai palīdzētu pārvarēt kādas grūtības, bet lai paliktu ar tevi kopā. Dievs ienāk, lai tu uzticētu Viņam savas domas un cerības, priekus un bēdas, visu, kas ar tevi notiek, un visu, ko tu dari. Dievs ienāk, lai kļūtu par tavas dzīves spēka, cerības un prieka avotu. Kā tas notiek? Kā mēs kļūstam par kristiešiem?
Vai tev patīk uzņemt viesus? Ciemiņi varbūt dažādi. Tie var būt labi draugi, bet var būt radinieki, kaimiņi, darba kolēģi un paziņas. Vai visiem tu izrādīsi visu dzīvokli vai māju? Domāju, ka nē. Parasti viesus uzņem speciālā istabā, ko arī dēvē par viesistabu, vai ir tā? Pārējās istabas cilvēki atver vienīgi īpaši tuviem draugiem. Līdzīgi mēdz notikt arī mūsu saskarsmē ar Dievu, sākumā mēs esam gatavi atvērt tikai daļu no savām sirds un dzīves durvīm, bet pārējās paliek aizslēgtas. Kāpēc? Tam ir daudzi un dažādi iemesli, bet viens no būtiskākajiem ir neuzticēšanās Dievam. Tu vari pilnībā uzticēties Dievam tikai tad, kad esi Viņu iepazinis. Daudzi tā arī neuzdrīkstas iepazīt Dievu. Šādi cilvēki parasti meklē Dievu tikai tad, kad ir kādas grūtības, ar kurām paši netiek galā. Viņi uztic Dievam vienīgi savu vajadzību, bet pārējā dzīve paliek Dievam nepieejama. Visticamāk tādēļ, ka ir pārliecināti, ka paši ar visu itin labi spēj tikt galā un ka Dievam nav tajā jāiejaucas. Vai tiešām?
Jēzus sastop nākamos mācekļus pēc ilgas, nogurdinošas un nesekmīgas zvejas. Vai kāds no jums ir zvejojis? Es varu atzīties, ka tikai vienu reizi savā mūžā esmu piedalījies zvejošanā, man tā neiepatikās, bet kā ir ar tevi? Kāda ir tava pieredze? Varbūt zini, kurš no diennakts laikiem ir vispiemērotākais zvejai? Parasti tā ir nakts. Topošie mācekļi pēc neveiksmīgas nakts zvejas ir izvilkuši krastā savas laivas. Te pēkšņi Jēzus lūdz atļauju izmantot vienu no laivām, lai mācītu ļaudis. Sīmanis jeb Pēteris piekrīt un atļauj Jēzum lietot savu laivu, lai mācītu un lai palīdzētu cilvēkiem. Visticamāk viņš ir kaut ko dzirdējis, ka Jēzus ir daudziem palīdzējis – dziedinājis slimos un ir iedrošinājis kļūt labākiem, labestīgākiem. Vairums cilvēku ir pārliecināti, ka reliģijas uzdevums ir palīdzēt kļūt labākiem, tomēr tai nav nekādas daļas gar cilvēka darbu, profesionālo karjeru, ģimeni un brīvo laiku. Vai tiešām?
Jēzus neapstājas pie cilvēku mācīšanas no laivas, bet Viņš aicina Sīmani un citus zvejniekus no jauna doties zvejot un izmest tīklus. Kas tajā neparasts? Jēzus nebūdams zvejnieks dod padomu profesionāliem zvejniekiem. Tautas gudrība māca, ka ola nekad nemāca vistu, līdzīgi neprofesionālis nemāca profesionāli, tomēr zvejnieki uzticas Jēzum. Tas patiesi ir kaut kas neparasts un neikdienišķs. Parasti neviens no mums nemīl, ka kāds viņu pamāca. Taču atšķirībā no mūsu teiktajiem vārdiem, Jēzus vārdiem piemīt īpašs spēks. Tie uzrunā līdz sirds dziļumiem tā, ka tiem ir grūti pretoties, taču arī tas vienmēr ir iespējams. Jēzus un Dievs neko neuzspiež ar varu vai spēku. Zvejnieki uzticas Jēzus vārdiem un iegūst neparasti lielu zivju lomu. Notikušais uzrunā Sīmani, atver viņa sirdi un viņš atklāj savu atsvešināšanos no Dieva. Viņš pamana nevis Dieva labvēlību, bet to, ka ir pelnījis saņemt taisnīgu sodu par saviem grēkiem. Bet ko dara Jēzus? Viņš nenosoda, bet aicina uz jaunu dzīvi. Ikreiz, kad grēks atmodina sirdsapziņu un rada vainas apziņu, atceries, ka Dievs ir tev līdzās, lai piedotu, pieceltu un dotu jaunu iespēju.
Bagātais loms ir pirmā mācekļu saskarsme ar Jēzu un iespēja daudz personīgāk iepazīt Dievu, kuram viņi ir ticējuši, tomēr, kuram nav uzdrīkstējušies uzticēt pilnībā visu savu dzīvi. Jēzus nepretendē uz to, ka zina visas zvejošanas amata nianses, bet atklāj to, ka Dievs ienāk cilvēka dzīvē, lai mēs mācītos soli pa solim atvērt ikvienas durvis līdz varētu visu dzīvi pilnībā uzticēt Viņam. Dievs var ne tikai palīdzēt bēdās, bet spēj arī vairot prieku un izkrāsot ikdienas rutīnu.
Dieva iepazīšana sākas ar uzrunu un to, ka uzklausām Viņa vārdu un tam uzticamies. Zvejnieki uzklausīja Jēzus vārdus un saņēma jaunu aicinājumu – kļūt par cilvēku zvejniekiem. Viņiem cilvēki nav “jāzvejo” ar zivju tīkliem, bet ar Evaņģēlija vēsti. Tās galvenais saturs ir tas, ka Jēzus ir miris par mūsu grēkiem un trešajā dienā ir augšāmcelies, lai mēs varētu saņemt grēku piedošanu. Caur apustuļu liecību Jēzus ir uzcēlis Baznīcu, caur to ir uzrunājis arī mūs un caur mums var uzrunāt vēl daudzus citus. Vēlos to paskaidrot ar stāstu.
“Indiāņu virsaitis Kava paņēma loku un bultas. Viņš gribēja nogalināt misionāru. Viņš klusi pielavījās un paslēpās krūmos netālu no tās vietas, kur misionārs sludināja. Neviens nepamanīja virsaiti. Gatavojoties šaušanai, Kava dzirdēja misionāra stāstu par pazudušajām avīm.
“Dievs ir kā gans,” mācīja misionārs. “Viņš mīl savu ganāmpulku un negrib zaudēt nevienu avi. Viņš sūtīja savu Dēlu Jēzu glābt ganāmpulku.”
Virsaitis dzirdēja šos vārdus, viņa roka ar loku un bultu nolaidās, viņš neizšāva. Kad sprediķis beidzās Kava iznāca no slēptuves un uzrunāja misionāru: “Pastāsti man vēl par Jēzu.” Virsaitis kļuva par kristieti. Kā tas notika?
Tas notika tādēļ, ka Kava ieklausījās misionāra sludinātā vēstī. Ja viņš nebūtu dzirdējis stāstu par Jēzu, viņš nekad nebūtu iepazinis un iemīlējis Pestītāju. Dzirdot Dieva Vārda sludināšanu, virsaitis sāka ticēt, ka Jēzus ir viņa Pestītājs. Viņš iemīlēja Jēzu un vēlējās kļūt par Dieva bērnu. Šīs pārvērtības radīja ticība.
Lai iegūtu ticību un arī turpinātu ticēt, mums ir jādzird un jāmācās Dieva Vārds.”1
Arī katru no mums Jēzus ne tikai dara par Dieva bērnu, bet arī par cilvēku zvejnieku, kas sludina Evaņģēlija vēsti.
Sadzirdēt Dieva vārdus un tiem uzticēties, tā mēs kļūstam par Kristus mācekļiem un tā caur mūsu liecību Kristus iemanto un atver citu sirdis. Mēs katrs esam iesaistīti tajā, lai mūsu draudze pieaugtu. Uzrunāsim un aicināsim uz dievkalpojumu radiniekus, draugus un darba kolēģus. Mums ir tikai jāizmet tīkls, Jēzus uzrunās un Svētais Gars atvērs sirdis, bet draudze augs.
Āmen.
- Izmantoju stāstu no Alana H. Džasmena un Martina P. Saimona grāmatas “Mazas sarunas par Dievu”, Latvijas Bībeles biedrība un Svētdienas rīts; 284.lpp.