Mīlestības aicinājums

Autors: Evaņģēlists Pāvels Naumovs.

Bet farizeji, padzirdējuši, ka viņš saduķejus apklusinājis, sapulcējās vienkopus. Tad viens no viņiem, likuma zinātājs, Jēzu izaicinādams, jautāja: Skolotāj, kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā? Jēzus atbildēja: Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai. /Mt 22:34–40/

Mīļie draugi! Kādā skaistā rudens dienā liela ģimene ir sapulcējusies lauku mājā, lai nosvinētu kādā radinieka jubileju. Pēc vakariņām svinības pārcēla uz iekštelpām. Namatēvs, noguris pēc apēstā un izdzertā, izgāja laukā, lai tumsā pastaigātos svaigā gaisā. Pastaigas laikā vecais vīrs iekrita grāvī un līdz viduklim iesēdās glumos dubļos – ļoti neērti, taču tas neapdraudēja viņa dzīvību. Baidoties pakustēties viņš sāka bļaut: Liesmas! Liesmas! Tā kā uguns ir viena no lielākajām laucinieku nelaimēm, svinošā ģimene, baiļu vadīta, izskrēja tumsā. Atrodot veco vīru iestigušu dubļos, viens no viņa dēliem teica: Tēt, Tu mūs ļoti nobiedēji! Kāpēc Tu bļāvi Liesmas? Zini, dusmīgi atbildēja patriarhs, ja es bļautu 'Dubļi!', es šeit tupētu līdz pat pavasara dēstīšanas laikam.

Septiņpadsmit gadu vecumā Annija bija pret visu, kas saistīts ar baznīcu – no Svētdienas skolas līdz pat dievkalpojumiem. Viņa bija apvainojusies uz vecākiem par to, ka tie lika viņai apmeklēt baznīcu un Svētdienas Skolu katru nedēļu. Viņa varēja sēdēt pašās klases beigās uz krūtīm sakrustotām rokām, noslīdējusi krēslā. Viņa atteicās draudzēties ar kādu un piedalīties klases diskusijās. Visiem bija skaidrs, ka Annija nevēlējās šeit atrasties. Kādu vakaru, pārnākot mājās, Annija ieraudzīja savus vecākus, mājas drēbēs, sapulcējušos uz ceļa pie viņu mājas. Viņu māja bija ieskauta liesmās. Viņi visi bezspēcīgi skatījās, kā visas ģimenes mantas pazūd ugunī. Ugunsdzēsēji izmisīgi strādāja, bet viss izrādījās veltīgi. Tā bija traģēdija, kuru viņa nekad neaizmirsīs. Neilgi pēc ugunsgrēka notika kas tāds, kas izbrīnīja meiteni un izmainīja visu Annijas dzīvi. Dažas kaimiņu meitenes atnāca apciemot viņu. Viena no viņām pasniedza Annijai aploksni. Trīcošām rokām viņa atvēra to un ieraudzīja tajā naudu. Piedalījās visi klasesbiedri, viena no meitenēm sacīja. Mēs organizējām ziedošanu. Annija sajuta savā sirdī kaut ko agrāk nepazīstamu, un tā bija mīlestība, kuru todien viņai sniedza klasesbiedri. Viņa nekad īsti nebija vēlējusies būt par daļu no klases, taču klasesbiedri parādīja, cik ļoti viņi rūpējas par viņu. Tajā dienā es saņēmu daudz vairāk par naudu, viņa teica, es saņēmu beznosacījuma mīlestību.

Mūsu sabiedrība gandrīz katru dienu reklamē, ka mums ir jārūpējas tikai par sevi. Tu esi to sev parādā! – mēs dzirdam atvaļinājuma ceļojumu reklāmās. Tu esi pelnījis vislabāko! mēs dzirdam no cilvēkiem, kas pārdod dārgas mantas. Jēzus mācība ir tieši pretēja šai izplatītajai attieksmei. Kristieša zīme ir Mīlestība, kas nāk no Tā, kas mīl un mājo mūsu sirdīs – no paša Dieva. Un mēs šo Mīlestību caur savām sirdīm izrādām viens otram. Populārajā kristiešu himnā Es dziedāšu par Dievu Trīsvienīgo ir šādas rindiņas: Es dziedāšu par Dieva mīlestību, kas vēlas visus darīt laimīgus; jo svētīgi, kas tīrām sirdīm dzīvo, tie Dieva vaigu redzēs debesīs. Farizejiem netrūka jautājumu, ko uzdot Jēzum. Skolotāj, viņi jautāja: Kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā? Jēzus citēja no Vecās Derības, Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Var teikt, ka šeit Jēzus izsaka reliģijas būtību. Reliģijas būtība – ir mīlēt Dievu. Sāksim ar to, ko nozīmē Dievu mīlēt? Ko tas nozīmē, kad mēs sakām, ka mīlam Dievu? Iespējams, vieglāk ir pateikt, ko tas nenozīmē?

Tas nozīmē, ka mums Dievam ir jāatdod visa mīlestība, tā mīlestība, kas pārņem mūsu jūtas, vada mūsu domas un rīcību. Jāatdod, jāuzupurē, lai Tas, kas mīl, var mīlēt visu un visus, kas ir ap mums. Ikviena reliģija sākas ar mīlestību, kas ir savas dzīves ziedošana Dievam. Mīlēt Dievu – tā nav sentimentāla, patīkama izjūta – kā, piemēram, picas ēšana vai labas filmas noskatīšanās. Vienā, manuprāt, muļķīgā televīzijas šovā, skaistumkonkursa dalībniece pacilātā noskaņojumā ķiķināja un teica: Es vienkārši dievinu Dievu – Viņš ir glīts! Labi, iespējams, Viņš tik tiešām ir glīts, bet ne par tāda veida mīlestību runāja Jēzus.

Pusmūža gados sieviete gulēja uz dīvāna. Izkaisītā skleroze ir savijusi viņas ķermeni gandrīz līdz kroplībai. Visvienkāršākie uzdevumi viņai ir kļuvuši gandrīz par neiespējamiem. Sieviete varēja atbildēt tikai kustinot acis un smaidot, jo atrofējušies kakla muskuļi vairs neļāva viņai kustināt galvu. Vienīgā viņas ķermeņa daļa, kuru viņa varēja kontrolēt, bija viņas labā roka. Pacientes vīrs, maigi paņēmis viņas roku, noskūpstīja sievas rādītājpirkstu un īkšķi – īpaša iemesla dēļ. Rutīna katru rītu bija viena un tā pati – vīrs iekārtoja sievu dīvānā sēdus. Dators ar klaviatūru bija novietoti un fiksēti uz speciāla galdiņa viņai pretī. Katru dienu šī sieviete rakstīja datorā. Viņa varēja izmantot tikai šos divus pirkstus – rādītājpirkstu un īkšķi, lai uzdrukātu burtus. Šī sieviete kalpoja Dievam, tulkojot dažādu kristīgo literatūru latviešu valodā. Process bija lēns – dažkārt tika uzdrukāta viena vai divas lappuses dienas laikā, taču tas bija veids, kā viņa mīlēja Dievu. Sievietes attieksme pret dzīvi un sevi pašu bija neparasta. Viņa uztvēra savu slimību kā Dieva aicinājumu, nevis sodu. Viņa ne tikai tulko tās grāmatas. Viņa skaita lūgšanu, kamēr drukā. Dažkārt tas aizņem daudz laika, lai ar diviem pirkstiem visu laiku spiestu pogas, vai ievietot papīru printerī, taču viņa visu laiku lūdz par tiem, kas tās grāmatas, rokrakstus uzrakstīja vai lasīs. Tā ir īsta absolūti abpusēja Dieva Mīlestība.

Mīlestība pret Dievu atšķiras, piemēram, no mīlestības pret saviem vistuvākajiem cilvēkiem. Mēs jaucam mīlestību ar jūtām. Jūtas, neapšaubāmi, ir svarīgas, taču mīlestība pret Dievu, pirmkārt, ir apņemšanās par kaut ko. Tas attiecās arī uz mīlestību pret mūsu tuvāko. Daudzi cilvēki nezin, kā mīlēt savu tuvāko. Tas ir vienkārši, ja šie tuvākie atbild mums ar mīlestību. Bet kā ir ar tiem, kuri mums nemaz nepatīk vai tiem, kurus mēs knapi paciešam tāpēc, ka viņi ciest nevar mūs pašus? Vai mums viņus ir jāmīl? Mēs jau katrs zinām atbildi. Mīlestība, par kuru Jēzus runāja, nav emocionāla mīlestība. Drīzāk, tā bija apņemšanās par kaut ko. Mums vajadzētu mīlēt savu tuvāko, neskatoties uz mūsu jūtām pret viņu – pat, ja mēs neatbalstām šī cilvēka dzīves stilu, mums ir jāmīl viņu ar Kristus Mīlestību. Vai tas ir viegli vai grūti? Piekrītu, citreiz pat ļoti grūti!

1. Ļoti grūti mīlēt zagli, kas apzaga visu tavu māju.
2. Ļoti grūti mīlēt vīru, kas nepārtraukti dzer katru dienu.
3. Ļoti grūti mīlēt tuvāko, kas sit tev vaigā. Bet Mīlestība nav vienkārša. Tādēļ Jēzus nonāca krustā.

Kāda mana paziņa, kas kalpo sieviešu klosterī, atceras, ka bērnībā viņas māte bija apmāta ar tīrību. Vai vēl kādam ir tāda māte? Viņas māte bija medmāsa. No agras bērnības meitai tika mācīts, ka, ejot cauri grūžamām durvīm, tās ir jāgrūž ar dūri. Ja durvīm bija rokturis, viņai tās bija jāatver ar mazo pirkstu, jo tad uz viņas rokām it kā nenokļūtu baktērijas. Sieviete nekad neaizmirsa mātes mācību. 38 gadu vecumā, viņa teica, man, visticamāk, bija visspēcīgākais mazais pirkstiņš visā Latvijā. Kādu dienu tā sieviete pasniedza silto ēdienu zupu virtuvē pie viena klostera Rīgas centrā. Garām pagāja vīrietis, kurš izskatījās daudz netīrāks un nomāktāks par citiem. Sievieti apņēma viņa smaka. Kā magnēts, viņa atceras, manu skatu piesaistīja netīrumi un sakaltušās asinis uz viņa rokām. Pirms viņa saprata, kas notiek, vīrietis ar abām rokām satvēra sievietes roku. Māsiņ, teica netīrais cilvēks, es mīlu Tevi. Paldies, ka tu esi šeit.

Slava Dievam par visu, sieviete klusi atbildēja. Kaklā bija kamola sajūta. Viņa centās smaidīt, kamēr vīrietis aizšļūca līdz ietves apmalei ar viņas pasniegto maltīti. Pienāca nākamais vīrs. Kad sieviete pasniedza tam zupu, pāris pilieni uzpilēja viņai uz rokas. Nedomājot viņa to nolaizīja. Un pēkšņi apstulba. Tā bija tā roka, kuru tas pirmais vīrs pirms dažām minūtēm bija satvēris! Sieviete sastinga, cenšoties beigt domāt par to, ka viņa tikko nolaizīja to, ko bija aizticis smakojošs, netīrs vīrs. Viņai tas bija atklāsmes brīdis. Apziņas gaisma izmainīja manu skatījumu un manu sirdi sasildīja jauna atziņa, sieviete man teica. Jēzus vairs nav vien glītais vīrietis, kuru es iedomājos un biju redzējusi gleznās, viņa turpināja. Tagad Viņam ir rētaina seja ar rugājiem, dzelteni pirksti; Viņš ir netīrs, slikti ož, un ir ģērbts nonēsātās drēbēs. Tikko es Viņam pasniedzu zupu.

Tas ir tas iemesls, kādēļ mums ir jāmīl tuvākos tāpat kā sevi pašu. Kad mēs mīlam Dievu ar visu mūsu sirdi, dvēseli un prātu, kā arī mīlam tuvākos kā sevi pašu, mēs piedzīvojam augšāmcēlušos Kristu. Tad mēs nonākam pie svarīgākās no dzīves mācībām: mīlot Dievu un tuvākos, mēs dažkārt redzam Kristu, jūtam Kristu un saprotam, kas ir Kristus. Un tad mēs caur Kristus durvīm izejam ārā no elles slēgtās telpas, kur ir vaimanas un zobu griešana. Izejam Radītāja Mīlestības pilnā pasaulē. Būt patiesi ticīgam nozīmē: mīlēt Dievu un mīlēt cilvēkus, ko Viņš ir radījis pēc Savas līdzības; mīlēt Dievu un mīlēt cilvēkus nevis abstrakti un sentimentāli, bet atdodot sevi visu Dievam un praktiskai kalpošanai cilvēkiem Doktors Pauls Vē, Pasaules Luterāņu Federācijas loceklis, atceras, kā stāvēja pie mirstošā Latvijas arhibīskapa Jāņa Matuļa gultas. Apmeklētāji pēc Matuļa lūguma nodziedāja vecu baznīcas korāli ar vārdiem, Ak, kad esmu viens, kad esmu viens, dod man Jēzu. Matulis tad jautāja pie viņa gultas stāvošajiem: Vai jūs zināt, kādēļ šī dziesma man nozīmē tik daudz? Trīs reizes karš šķērsoja Latviju, nogalinot divas piektdaļas mūsu iedzīvotāju. Viņi nodedzināja manu baznīcu, iznīcināja Svētus Rakstus un visas Dziesmu grāmatas. Viņi atņēma man sievu, un es vairs neredzēju viņu. Kad tas viss beidzās, es sapratu, ka man šajā pasaulē nav vairs nekā, izņemot Jēzu Kristu. Šī apziņa bija kā brīvības elpa. Kopš tā brīža es iemācījos, kā izmantot visu, kas nonāk manā ceļā – nelielos medikamentu pārpalikumus, ogles gabaliņu, ābolus, maizi, naudiņu – lai kaut kā Dieva Mīlestības Sakraments tiktu sadalīts starp plašāku ticīgo kopienu Jēzus Kristus dēļ. Tas notiek tad, kad mēs mīlam Dievu ar visu mūsu sirdi, dvēseli un prātu, kā arī mīlam mūsu tuvākos kā sevi pašu. Mēs nonākam pie jaunas apziņas par to, kas ir Kristus.

Un tā vecais vīrs kliedz Liesmas! Viņš ir pārliecināts, ka viņu neviens nemīl un tāpēc domā, ka neviens nepievērsīs uzmanību, ja viņš kliegs Dubļi! Šis cilvēks, nodzīvojot garu dzīvi, nezin kā izpaust vai vienkārši izjust, kas patiesībā viņam ir nepieciešams viņa dzīvē. Viņam jau iestājās garīgās slāpes un viņa izsalkuma atslēgvārds ir Kristus. Bet viņš vēl nezin par to. Šim vīram ir vajadzīgs kāds, kurš, sniedzot palīdzīgu roku, nosauks viņam šo īsto Vārdu – Kristus!

Vai Tu mīli Dievu un savu tuvāko pietiekami stipri, lai būtu par vienu no tiem, kas sniegs palīdzīgu roku cilvēkiem, kuri pārbijušies sēž dubļos? Vai Tu pateiksi tiem īsto Vārdu? Vai viņi (gan cilvēki dubļos, gan pats Kristus) var paļauties uz Tevi?

Drukāt E-pasts