Autors: Evaņģēlists Pāvels Naumovs.
Un apustuļi sacīja Kungam: Vairo mums ticību. Bet Kungs sacīja: Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacītu šim zīdkokam: tiec izrauts ar visām saknēm un iestādīts jūrā, – un tas jums paklausītu.
/Lk 17:5-6/
Mīļie draugi! Ja mana ticība būtu lielāka...
Es domāju, ka vairums no mums kādā dzīves brīdī ir mocījušies ar šādām domām:
- Ja mana ticība būtu lielāka, man nebūtu tik daudz jautājumu un šaubu.
- Ja es vairāk ticētu, Dievs atbildētu manām lūgšanām.
- Ja es vairāk ticētu, kāds nebūtu miris vai būtu izveseļojies.
- Ja mana ticība būtu lielāka, es būtu vairāk iesaistīts baznīcas dzīvē.
- Ja mana ticība būtu lielāka, es būtu labāks cilvēks, labāks vecāks, labāks laulātais draugs.
- Ja mana ticība būtu lielāka, es zinātu, ko darīt, es spētu labāk organizēt darbus.
- Ja man vienkārši būtu vairāk ticības, dzīve būtu citāda.
Lastīt tālāk...
Drukāt
E-pasts
Autors: Kārlis Zikmanis.
Jēzus teica: Neraudi!
Pienācis klāt, viņš aizskāra zārku; nesēji apstājās, un viņš sacīja: Jaunekli, es tev saku, celies augšā!"
Uz pirmo acu skatienu, šī Rakstu vieta stāsta par Jēzus spēku atgriezt mirušos no nāves. Bet ir dziļāka jēga un nozīme. Ir trīs lietas, ko vēlos apskatīt šajā Rakstu vietā. 1) Ko šis notikums nozīmē atraitnei; 2) Ko tas parāda par Jēzu; 3) Ko, tas viss nozīmē mums.
Lastīt tālāk...
Drukāt
E-pasts
Autors: Kārlis Zikmanis.
Viņš liecinās par mani. Arī jūs lieciniet!
/Jņ 15:26-27/
Nesen es biju vilcienā, braucot uz Lutera Akadēmiju Vecrīgā, kur esmu kapelāns, un biju mācītāja kreklā. Apsēdos pretī kādai omulīgai kundzei ar jauku sunīti, kas no karstuma elsoja. Konduktore pārbaudīja manu biļeti, un pasmaidīja sunītim. Kā jau parasti vilcienos, neviens īpaši nerunāja ar blakussēdētājiem, un tā mēs trijatā – es, omulīgā kundze un sunītis sēdējām un klusējām. Kundze vēroja mani, es suni, un suns mani. Pēc brīža kundze man vaicāja, Vai Jūs esat mācītājs? Bet protams, ka Jūs esat mācītājs! Un vai Jūs esat runājis kristīgajā radio, jo es katru vakaru klausos kristīgo radio.
Izrādījās, ka viņa mani nav ne dzirdējusi, ne redzējusi. Tad viņa man vaicāja, kurā draudzē kalpoju un ka viņa ir tādā-un-tādā draudzē, uz ko atbildēju, ka pazīstu tās draudzes mācītāju, un arī pazīstu cilvēkus, kuri runā kristīgajā radio, bet pats ne. Viņa gribēja kaut ko vēl pateikt, bet tad mums blakus apsēdās tēvs ar meitenīti, kas novērsa mūsu sarunu, jo tālāk uzmanības centrā bija plaukstoša draudzība starp meitenīti un sunīti. Domāju pie sevis, vai man vajadzēja turpināt šo sarunu, un kādu iespaidu es biju atstājis par Kristu?
Lastīt tālāk...
Drukāt
E-pasts
